Vieglā uzvedība padomju Latvijā

„Parīzes sejā šarmantais plankums - prostituētās. Un ne tikai tur, katra lielpilsēta bez tām nemaz nav iedomājama. Tā ir trauksmainā, pulsējošā tvana piesātinātās pilsētas dzīves sastāvdaļa. Rīgai tas piedienēja, kamēr tā bija brīva pilsēta. Līdzīgi senās Hellādas hetērām, arī Vecrīgas naktstauriņiem pienāktos pelnīts slavinājums. Tikai kurš to uzrakstīs?”

Tā savā 1958. gada piezīmju burtnīcā rakstīja arhitekts Edgars Slaviets. Lai gan arhitekts runāja par gadsimta sākuma pilsētu, “šarmantie plankumi”

Rīgas sejā pastāvēja arī tajā laikā, kad viņš izdarīja šos ierakstus.

“Pēc tēva nāves Rita, kurai toreiz bija divdesmit divi gadi, pārvērta dzīvokli par Dantes elli. Dienā, kamēr māte darbā, Rita izīrēja virtuvi kāršu spēlmaņiem, bet savu guļamistabu pārīšiem. Vakaros jauni cilvēki nāca un gāja, turklāt katrs kaut ko nozaga. Reiz restorānā “Astorija” Rita bija pārdevusi mani par kilogramu konfekšu “Lācītis”, pēc tam pircēju atveda mājās un pieveda pie gultas, kurā es gulēju.” Gultā gulēja gleznotāja Helēna Celmiņa, kura par šo 60. gadu sākuma epizodi raksta savās atmiņās. Prostitūciju Padomju Latvijā no 40. gadu vidus līdz 50. gadu beigām piemin arī Silvija Ābele 1960. gadā Helmāra Rudzīša apgāda “Grāmatu Draugs” ASV izdotajā romānā “Daugavā iet ledus”:

“Nekad gan laikam Rīgā nav tā zēlusi netiklība, kā tas bija pēckara gados. Un daudz labāk nav arī tagad. Ne sodi, ne vajāšanas tur nekā negroza. Liekas, vienkārši ir zināms skaits sieviešu, kam tāds dzīvesveids patīk. Varbūt esmu netaisna. Bet kā lai jūt viņām līdzi, zinot, ka katrs, kas grib, var dabūt godīgu darbu. Rīgā katram rajonam esot sava “melnā iela”, bet visas nezinu. Esmu ievērojusi, ka Pārdaugavā pie Arkādijas ir diezgan šaubīga vieta. Jau no veciem laikiem neslava nāk līdzi Maskavas ielai, un pēdējos gados tās raksturs nav daudz mainījies. Tāpat pazīstams netiklības perēklis ir mazās ieliņas pie Grīziņkalna.

Tas ir arī daudzināts bobreņpuiku rajons. Centrā “slavenākā” ir Dzirnavu iela. Ne visā garumā, bet vidusdaļā, galvenā kārtā starp Kr. Barona un Suvorova ielu ir īsts “melnais rajons”. Nav apskaužami cilvēki, kam tur jādzīvo. Tur vakaros vienmēr var redzēt nejēdzīga izskata sievietes un dažāda vecuma vīriešus. Pērkamo sieviešu parastā “cena” esot 25 rbļ. - tās ir galīgi paklīdušās, īstās ielasmeitas, kuras slikti ģērbušās, izspūrušiem matiem, vispār bēdīga izskata. Viņas ir arī ļoti uzbāzīgas un parasti piedzērušās. Bet ir arī tādas, kuras uz ielas ne ar ko neatšķiras no godīgām un ir pat ļoti gaumīgi ģērbušās, - tām tad arī esot pavisam cita cena.”

Grāmata “Daugavā iet ledus” trimdā izraisīja teju vai ažiotāžu - viena pēc otras klajā nāca versijas, mēģinot atšifrēt personu vai personas, kas slēpjas aiz Ābeles pseidonīma. Pirms četriem gadiem noslēpumu atklāja literatūrzinātnieks Jānis Zālītis - teksta pamatā ir rakstnieka Voldemāra Kārkliņa meitas Rasmas pierakstītie vērojumi un viņas vēstules tēvam, kurš tās literāri pilnveidoja romānā. Uz šī salīdzinoši pieticīgā atmiņu fona izceļas kāds stāsts, kas nosaukts par prostitūtas atmiņām, un tieši tas mani pamudināja pārlūkot, vai šo padomju dzīves aizliegto daļu iespējams dokumentāli restaurēt. “Prostitūtas atmiņas” sākas šādi: “Tūliņ, kad nodibinājās padomju vara pēc kara, pa Dzirnavu ielu sāka staigāt cilvēki, kuri meklēja sievietes vienreizējiem sakariem. Bija arī tādi, kuri bēguļojot no pastāvošās iekārtas, meklēja sievieti, kur pārnakšņot, jo nebija pieraksta un viņi dzīvoja nelegāli. Bet prostitūcija nevarēja izvērsties tā iemesla dēļ, ka algas bija mazas un vīrieši bija maksātnespējīgi. Bet drīz izvērtās īsts bizness. Rīgā sāka nākt krievu un ārzemju tālbraucēju kuģi ar jūrniekiem, kuriem bija vajadzīgas sievietes. Esmu viena no tām, kura sagājās ar jūrniekiem un gribu uzrakstīt savas jaunības atmiņas.”

Vārdu izvēle: “vieglas uzvedības sieviete”

Anonīmā vēstītāja runā par sievietēm, kuras sauc par “jūrnieku līgavām” un “meitenēm”, kuras “iet ar ārzemniekiem” un kurām nevis “maksā”, bet “dod dāvanas”: “Ja meitene uzreiz pateiks: “Es esmu mauka, dod man naudu”, neviens jūrnieks ar tādu neies,” apgalvots atmiņās. Tomēr “līgavas” atšķīrās no vienkāršām piedzīvojumu meklētājām, jo, piemēram, Jūrmala raksturota kā vieta, kas stāstītājas domubiedrenēm nebija sekmīga, jo “tur daudz atpūtās sieviešu, kuras meklēja mīlas piedzīvojumus”.

Pašu seksuālo procesu (“šo lietu”) stāstītāja mīlīgi sauc par “brosiķpaločku” (“nomest kociņu”) - šis izteikums fiksēts arī krievu valodas žargona vārdnīcās. Raksturojot seksuālo kontaktu stilu, ja drīkst tā teikt, atmiņās rakstīts: “Krievu jūrniekiem patika skūpsti, glāsti un viņi neatzina nekādas seksa dažādības un uzskatīja to par izvirtību. Viņi mīlējās vienkārši, sieviete uz muguras gulēja un vīrietis viņai virsū, ātri beidza un darīja to vairākas reizes naktī. [..] Orālo seksu nedrīkstēja pat pieminēt, tad jūrnieki to nosauca par mauku un ar to negāja, tādas meitenes neieredzēja.” Savukārt tehniku, ko krievu jūrniekiem “nedrīkstēja pat pieminēt”, “meiteņu” aprindās dēvēja par “vafelīti” - pēc analoģijas ar sarullētajiem konditorejas izstrādājumiem, kas tolaik bija pārdošanā. Protams, ne visi pilsoņi zinājuši vārda slēpto nozīmi. Reiz “meitenes” to piedāvājušas kādā darbnīcā strādājošam potenciālam kundem, kurš nospriedis, ka piedāvā pirkt no fabrikas iznestu preci, un kādam rindā līdzās stāvošam vīrietim nošausminājies: “Ko gan cilvēki tagad nezog!”

Kā “līgavas” uztvēra “līgavaiņi”? Latvijas Valsts arhīvā atrodams dokuments, kas liecina, ka 1962. gada maijā pārdevēja Herta un vēl viena meitene uz ielas iepazinās ar diviem franču jūrniekiem. “Otrā dienā man ar Gerardu Claude bija norunāts tikties pl. 16.30 pie jūrnieku kluba. Iepazīstoties ar jūrniekiem, Gerards man prasīja, ko es gribot, kā samaksu par “draudzību”, lai viņš nedomātu par mani tā,” Herta paskaidroja, ka iepazinusies nolūkā parunāt franciski un nosūtīt vēstuli kādam vecam paziņam. “Viņš līdz ar to mainīja savu izturēšanos pret mani un apsolījās vēstuli nosūtīt,” viņa liecina izmeklētājam krimināllietā, kurā figurē kā viena no apsūdzētajām valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanā. “Jūrnieki meitenes nesauca par maukām, bet uzskatīja pat varbūt par savām nākošajām līgavām. Par maukām viņas dažreiz sauca milicijā,” skaidrots atmiņās. Tomēr dokumentos figurē neitrālie “vieglas uzvedības sieviete” vai “nepiederoša sieviete”. Abstraktais “vieglas uzvedības sieviete” kļuva par vispārpieņemtu apzīmējumu - to izmantoja ne tikai milicijas darbinieki, bet arī “ierindas” iedzīvotāji, piemēram, valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanā apsūdzētais Dāvids: “1960. gada oktobrī vai novembrī es atrados pie kafejnīcas “Flora”. Tajā laikā mums garām pagāja daži ārzemju jūrnieki ar vieglas uzvedības sievietēm (kas tieši bija šīs sievietes - neatceros).”

Tieši saistībā ar “valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu” (lai ko arī padomju cilvēks varētu saprast ar nekur neesošās valūtas “operācijām”) visbiežāk arī minēts “vieglas uzvedības sieviešu” vārds - atcerēsimies, ka prostitūcija Padomju Savienībā oficiāli nepastāvēja, bet par darījumiem ar valūtu draudēja kriminālatbildība. Lūk, piemēram, sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas nodaļas priekšnieks 1968. gadā Milicijas pārvaldes vairāku nodaļu partijas pirmorganizāciju kopīgajā sapulcē atzina, ka Rīgā vēl nav atrisināts jautājums par efektīvu cīņu ar “vaļutčikiem”, kuri nodara lielu zaudējumu valsts ekonomiskajām interesēm. “Vaļutčiku mūsu ostas pilsētās patiešām vēl daudz. Par to liecina operatīvā informācija un atklātās lietas. Ar kontrabandas realizāciju nodarbojas farcovščiki, sīkie spekulanti un vieglas uzvedības sievietes.”

“Vieglas uzvedības sievietes” varēja kļūt arī par “nepiederošām sievietēm”, ja gadījumā tās tika pieminētas tajās partijas sanāksmēs, kurās apsprieda ideoloģiski pārraugāmo iestāžu darbinieku amorālo uzvedību. Piemēram, atskaitoties LKP Rīgas pilsētas komitejā par partijas politisko un audzinošo darbu Rīgas pilsētas milicijas struktūrās, tika ziņots, ka 1953. gada pirmajā pusgadā milicijas garnizonā “konstatētas 125 amorālas izpausmes, bet otrajā pusgadā - 194”. Lielākoties tās notikušas dzērumā. Teiksim, “milicijas 2. nodaļas milicis T., atrodoties postenī pie partijas CK ēkas, piedzērās kā mārks un turpat nodarbojās ar intīmām lietām ar nepiederošu sievieti”.

Milicijas darbinieki lietoja arī vienkāršos “meitietis” (devica) un “meitene” (devuška). Divdomīgo nozīmi ļauj nojaust tikai konkrētas situācijas konteksts. Piemēram, stāsts, ko nācās iztirzāt arī kādā no Iekšlietu ministrijas Rīgas pilsētas Kirova rajona LKP pirmorganizācijas sapulcēm, ir šāds. “1957. gada 3. decembrī biedrs B., būdams ministrijas dežurants, uzaicināja nepiederošu sievieti ministrijas ēkā, pēc tam aizgāja kopā ar viņu pusdienot uz kafejnīcu, ap 19.30 abi atgriezās un uzturējās avīzesNa bojevom postu (Kaujas postenī) redakcijas kabinetā. Sargs biedrs V., izejot ar pārbaudi ēkā, atrada biedru B. un sievieti slēgtā biedra Ļ. kabinetā. Uz biedra V. priekšlikumu atbrīvot telpas biedrs B. rupjā veidā atteicās to darīt un apvainoja biedru V, nosaucot viņu par “bobiku”. Pēc tam biedrs B. aizveda sievieti uz piekto stāvu un ieslēdza savā kabinetā. Sievieti izveda no biedra B. kabineta pēc uzstājīgas biedra V. prasības, kurš tobrīd atradās ministrijā.

Biedrs V: Es sarunājos ar šo pilsoni, kura teica, ka šurp nākt viņa negribējusi, bet biedrs B. uzstāja, taču viņš stāsta pretējo. Šo meitieti es apmēram zinu, viņas dēļ jau dažiem mūsu cilvēkiem bijušas nepatikšanas darbā un pa partijas līniju. Pati viņa ir neuzticams cilvēks, Rīgā no 1956. gada dzīvo bez pieraksta un to biedrs B. zina. Bez tam biedrs B. tajā vakarā bija dzēris. [.. ]

Biedrs B.: [..] Piedzēries es nebiju, es izdzēru pie pusdienām 100 g šampanieša. Ar šo meiteni man nekā nav, viņa vienkārši ir mana paziņa un palūdza sarūpēt viņai naktsguļu. [.. ]

Biedrs S.: Es nesaprotu, par ko B. strostē, par to, ka viņš bez caurlaides ievedis sievieti, vai vēl par kaut ko?

Biedrs Z.: Mani pārsteidz, ka biedri nesaprot biedra izdarīto pārkāpumu. Iznāk, ka viņš nav vainīgs, bet vainīgi esam mēs, kas viņa pārkāpumu izskatām, tad varbūt mums atvainoties viņam par to, ka viņš ministriju pārvērtis par naktsmājām. [..]

Biedrs V: Biedrs B. nav atklāts. Tas viss bija iepriekš sagatavots. Viņš zināja, kas ir šis meitietis. Uzaicināja viņu pats tāpēc, ka bija atbildīgais dežurants.

Biedrs V: Ja atveda meiteni un ne uz ilgu laiku, tad kāpēc ieslēdza viņu istabā?

Biedrs S.: Vajag pamatīgāk noskaidrot. Es biedru B. nepazīstu, lai pastāsta man, kas viņu labāk pazīst. Kā viņam klājas mājās, varbūt viņš sastrīdējies ar sievu, kādas viņiem ir savstarpējās attiecības vispār.”

Biedra B. kolēģis [viens no sapulces dalībniekiem] apgalvoja, ka B. sieva ir “brīnišķīgs cilvēks, savstarpējās attiecības viņiem labas, ģimene veselīga, bet, kas mudināja biedru B. atvest šo sievieti šurp, nevaru saprast. Šīs personas dēļ mūsu Ļ. gandrīz lauza kaklu, A. gandrīz atlaida no darba viņas dēļ. Viņu te pazīst ļoti labi. Man grūti tikt skaidrībā ar to.” “Biedrs B.: Šo meiteni nosodīt nedrīkst, vajag nosodīt tos cilvēkus, kuriem ar tādām meitenēm ir darīšanas.

Biedrs Z.: Biedrs B. ir kriminālizmeklēšanas darbinieks, pats zina likumus, noteikumus, bija atbildīgais dežurants un pēkšņi pieļāva tādu lietu. Tam nav izskaidrojuma, viņa negrib šurp nākt, bet viņš viņu ievelk, kā tad tikt skaidrībā ar to? [..]

Biedrs K.: Izmeklēt nevajag, jautājums skaidrs. B. zina caurlaižu sistēmas kārtību un pārkāpa to, būdams atbildīgais dežurants. Ticēt B. morālajai tīrībai var, bet tikai ne ar tādu meiteni, un pierādīt pretējo viņam ir ļoti grūti. Es ierosinu stingro rājienu un izslēgt no partijas komitejas sastāva. [..]

Biedrs S.: Par to, ka kriminālizmeklēšanā nav kārtības, es piekrītu, bet arī ne viņš viens vainīgs, vajag ņemt vērā darba specifiku, tā kā viņi ļoti daudz laika pavada ārpus mājas, komandējumos, un ar viņu tas notika nejauši.”

Galu galā visi klātesošie vienbalsīgi nobalsoja izteikt rājienu bez ieraksta un atskaitīt no partijas komitejas sastāva.

“Līgavas”: smuks vīrietis un dāvanas

Kas bija līgavas? Starp tām bija 50. gados no Krievijas kolhoziem un fabrikām labākas dzīves meklējumos uz Rīgu atbēgušās sievietes, kurām pilsētā nebija pieraksta. Viņas izmantoja istabu tā saucamajā hātā - dzīvoklī, kura saimniecei viņas maksāja 5 rubļus par nakti, vai arī īrēja numuru kādā lētā viesnīcā un kukuļoja dežurantu. Šīs tika dēvētas arī par gastroļščicām (viesizrādniecēm), jo, teiksim, trīs reizes parakstījušās par izbraukšanu (par dzīvošanu bez pieraksta un bez darba milicija izteica brīdinājumu un rīkojumu 24 stundu laikā pamest pilsētu, par ko persona parakstījās; ceturtā pieķeršanas reize jau draudēja ar trīs gadu cietumsodu), devās uz citām Padomju Savienības ostas pilsētām, lai pēc gada atkal atgrieztos Rīgā.

Citu “līgavu” daļu veidoja rīdzinieces, kuru darba alga bija ap 35-45 (vēlāk 60) rubļiem mēnesī. “Par šādu naudu varēja tikai paēst, bet ne nopirkt kaut ko modernu no importa vai vietējā ražojuma. Arī nekādas citas sadzīves mantas nevarēja nopirkt.

Bet meitenes bija jaunas un vēlējās labāk ģērbties. Tāpēc prostitūcija pastāvēja, neskatoties uz milicijas pūlēm to likvidēt. Pagulēt ar jaunu, smuku vīrieti un saņemt vēl dāvanas bija tik liels kārdinājums, ka iesaistījās arī sievietes, kuras nebūt nebija prostitūtas un pie pirmās sarunas ar miliciju nokaunējušās pārtrauca iet ar jūrniekiem,” apgalvo atmiņu autore. ‘Ar krievu tālbraucējiem jūrniekiem lielāko tiesu sagājās krievietes. Latvietēm tas likās sākumā nepieņemami un viņas gāja tikai ar ārzemju jūrniekiem”, bet vēlāk “abas grupas turējās kopā un vairs nešķiroja ne tautību, ne jūrniekus. Krievietes gan teica, ka ārzemniekiem jādod viņām divas reizes vairāk nekā krievu jūrniekiem, bet latvietes atkal otrādi. [..] Starp krievietēm un latvietēm nekāda nacionāla naida nebija. Naids cēlās tad, ja kāda bija otrai atsitusi jūrnieku. Tad zaudētāja vainīgo lamāja un tai vēlējās dažādi atspēlēties.”

Anonīmā teksta autore vairākkārt uzsver, ka meitenei “bez šaubām, bija jābūt moderni ģērbtai ar prasmīgi nokrāsotām acīm, krāsotām lūpām, ar manikirētiem nagiem, skaistu frizūru. Tomēr tā, lai neatšķirtos no pārējās tautas un nekristu milicijai acīs.” Te noderēja jūrnieku dāvanas, dāvināja mantas, kas “toreiz bija modes kliedziens, deficīts un maksāja bargu naudu - garnitūras (garš sieviešu neilona un zīda apakškrekls ar mežģīnēm un mazas biksītes), bija arī trīskārtīgas garnitūras (garš krekls, īss krekls un biksītes), ārzemju jaciņas, puloverus (sintētika ar vilnu vai neilonu), dažādus audumus (mežģīņu, samta, tafta, brokāta), lakatus (mohēras un neilona), zeķubikses, smaržas, kurpes, zābaciņus, rokaspulksteņus (lielākoties apzeltītus un štampovkas), saliekamos lietussargus, dāvināja pat dārgas sienas segas un daudz ko citu”.

Atrašanās ārzemnieku sabiedrībā ne vienmēr nozīmēja automātisku iesaistīšanos seksuālās attiecībās. Jūrnieki par dzīvi padomju zemē vēlējās uzzināt no vietējiem, bet reti kuram vietējam bija laiks un prasme svešvalodās sarunāties. Toties “līgavām” piemita ja ne prasme, tad vēlēšanās.

Lūk, ko izmeklētājam 1962. gadā Ļiļa stāstīja krimināllietā, kurā vairākas personas bija apsūdzētas spekulācijā. “Reiz 1960. gada pavasarī mēs ar Nadju satikām Mumo. Viņš gribēja, lai mēs sadabūtu viņam ārzemniekus, viņš veiks ar viņiem naudas apmaiņu un attiecīgi mums maksās. Bet mēs tam nepiekritām, jo mēs ejam ar ārzemniekiem ne tādēļ, lai iegūtu naudu. Mēs strādājām, un nauda mums nebija vajadzīga.”

Rakstā jau pieminētā Herta, piemēram, atzina, ka ārzemnieku sabiedrībā centās uzturēties tāpēc, ka viņai patika skaists apģērbs, viņa prata svešvalodas un gribēja tās praktizēt. 1956. gada augustā Herta iepazinās ar ostā ienākušā grieķu kuģa otro virsnieku. “To vakaru mēs pavadījām restorānā Amur. Nākošajā dienā es atkal ar viņu satikos, un viņš man uzdāvināja rokassprādzi - pulksteni “klipsi”, šķiltavas un vairākas šokolādes tāfelītes.

Mēs satikāmies vēl vairākas reizes, es viņam uzdāvināju ādas kabatas portfeli ar Rīgas siluetu.”

Jūrnieki un “līgavas” sarunās slīga Rīgas restorānos, kur izmaksāja ārzemnieki. Taču bieži viņiem pietrūka padomju naudas, lai samaksātu rēķinu. Viņi palika parādā “līgavām”, kurām parādu atdeva valūtā vai precēs. Primāra bija vēlme iegūt ārzemju mantas, tāpēc dāvanas tika pieņemtas labprātāk par naudu (“apmēram 25 rbļ. par nakti”). Kad 60. gadu vidū padomju tālbraucējiem jūrniekiem sāka maksāt bonās (bonas bija valūtas ekvivalents rubļos, un to kurss Rīgas melnajā tirgū 70. gados bija apmēram 1:10) un Rīgā atvēra attiecīgo veikalu “Albatross”, kas iekļāvās PSRS jūras flotes ministrijas Torgmortrans sistēmā un kurā varēja nopirkt deficītās preces, dāvanas nomainīja šie vērtspapīri.

1961. gadā Ļiļa liecina, ka viņas draudzene Nadja pēdējā laikā “speciāli iepazinās ar ārzemniekiem, lai pēc tam nopelnītu uz cigaretēm vai uz [košļājamās] gumijas. Turklāt tagad viņa sāka dzīvot [iesaistīties seksuālās attiecībās] ar ārzemju jūrniekiem.” Savukārt 1962. gadā Vita par Hertu liecina: “Herta ar ārzemju jūrniekiem satikās sistemātiski un šo tikšanos galvenais mērķis bija nopirkt vai saņemt kā dāvanas no ārzemniekiem kontrabandas preces, pēc tam šīs preces pārdot un tādā veidā iegūt peļņu. Pēc Hertas izteicieniem man ir zināms, ka viņai ir bijuši intīmi sakari ar ārzemju jūrniekiem. Vai viņa par to saņēma kādu atlīdzību, man nav zināms, jo viņa man par to neko neminēja.”

Iegūtās mantas “meitenes” pārdeva komisijas veikalos, amatniekiem darbnīcās un tā saucamajiem “biznesmeņiem”. Prostitūtas ar spekulantiem sadarbojās. Viens tāds spekulācijā apsūdzēts pilsonis 1961. gadā liecināja, ka aroda brālis “teica, ka atrodas “lietišķās” attiecībās ar vieglas uzvedības sievieti ar iesauku Kuročka, ar kuru viņi taisa darījumus ar ārzemniekiem. Kuročkas draudzene, kuru viņš zina, ārstējas vendispanserā.”

Saviesīgs pasākums jūrnieku interklubā. No kreisās - toreizējais kluba direktors Juris Dimitris, 70. gadi (Foto no Jura Dimitra personiskā arhīva)

Iepazīšanas: jūrniekiem pa pēdām

Ļiļa pirmo reizi iepazinās ar ārzemniekiem 1958. gada martā. 1961. gadā, kad viņa raksta paskaidrojumu LPSR Ministru Padomes VDK, viņa ir 21 gadu veca, dzimusi Smoļenskā, vidusskolu pabeigusi Rīgā un strādā rūpnīcā “Darba Spars” par kontrolieri. “Es gāju ar draudzeni Nadju un pie Mākslas akadēmijas pie mums pienāca trīs jauni cilvēki. Viņi sāka ar mums sarunu angliski - pajautāja, kur var nopirkt cigaretes. Tad es nezināju, ka Rīgā ir ārzemju jūrnieki. Mēs nodomājām, ka tas ir joks. Bet, kā pēc tam izrādījās, tie bija zviedru jūrnieki. Mēs iepazināmies un pastaigājāmies tajā vakarā pa pilsētu. Tajā pašā naktī viņu kuģis devās projām. Vairāk mēs viņus neredzējām. Tieši tāpat mēs iepazināmies ar vāciešiem uz Ļeņina ielas pie katedrāles. Caur viņiem es iepazinu meitenes, kuras sistemātiski iet ar ārzemniekiem - Alisu, Annu, Jeļizavetu, Hertu. Pēc tam mēs pašas sākām iepazīties ar ārzemju jūrniekiem. Mēs gājām ar viņiem uz restorāniem, uz kafejnīcām - “Lunu”, “Liru”, ‘Astoriju”. Vienmēr 23.30 viņi aizbrauca uz ostu.” Savukārt Ļiļas draudzene Nadja, kura tobrīd bija 20 gadus veca, dzimusi Kurskā, vecāki ārsti, kopā ar Ļiļu mācījusies vienā klasē un strādā “Darba Sparā”, izmeklētājam liecināja, ka ar minēto vāciešu starpniecību iepazinās ar Alisu, kura viņas iepazīstināja ar citām meitenēm. Izmeklētāja pierakstā tas skan šādi:

“Kad es pajautāju viņai, no kurienes viņa pazīst tik daudz ārzemnieku un kur ar viņiem iepazinusies, viņa teica, ka strādā interklubā. Pēc tam mēs ar Ļiļu sākām tikties ar Alisu un viņa mūs iepazīstināja ar ārzemniekiem. Tikšanās ar ārzemniekiem kļuva par sistēmu. Mēs gājām uz restorāniem un kafejnīcām. Pamatā mēs apmeklējām “Astoriju”, “Lunu”, “Liru”, dažreiz “Rīgu”. Gājām arī uz teātriem, cirku, kino. Braucām uz Raiņa kapiem, zoodārzu, jūrmalu.”

Herta ar ārzemniekiem pirmo reizi iepazinās 1956. gada jūlijā ar paziņas Ņuras gādību, kura “pastāstīja, ka Rīgā iebraukusi zviedru futbola komanda Stare un ka viņa iepazinusies ar zviedru futbolistiem. Es arī izteicu vēlēšanos iepazīties ar zviedru futbolistiem, un mēs abas ar Ņuru braukājām pa Rīgu ar taksometru, lai ieraudzītu un iepazītos ar zviedru futbolistiem. Braukājot pa Rīgu, mēs zviedrus nekur neredzējām, un mēs ar Ņuru izšķīrāmies. Tās pašas dienas vakarā ap pulksten 23.00 es satiku divus zviedru futbolistus un iepazinos ar viņiem.”

Ja neizdevās pamanīt jūrniekus uz ielas, to varēja izdarīt restorānos. 50. gados jūrnieku iecienīts bija Kirova (Vērmanes) parka restorāns “Pakavs”, iepazīties varēja arī restorānos “Tallina” un “Lira”. “Meitas pienāca vakaros un iedeva šveicaram pāris rubļu. Tad viņš galanti atvēra durvis un teica: “Uzgaidiet mazu brītiņu” un pēc kāda laika ieradās ar kādu jūrnieku, un notika iepazīšanās. Meitenei, bez šaubām, ir izdevīgi iet un apsēsties pie galdiņa. Sarunās vai nesarunās - vienalga, restorāns ir jūrnieku pilns, sarunās ar citu,” informē “viena no tām, kas sagājās ar jūrniekiem”.

Lai uzrunātu jūrnieku pie ostas, vajadzēja prast viņu pazīt. Kritērijs bija ārzemju apģērbs, īpaši, košās neilona zeķes. “Meitene varēja būt skaista kā lelle un nepanākt neko! Vajadzēja prast pieiet, uzsākt sarunu, pasmaidīt, pajokot. Paši nākt klāt un uzrunāt jūrnieki baidījās, ka uzdursies uz neīstajām, ka viņus sāks lamāt un kliegt: “Ko jūs īsti gribat, kā nav kauna uzbāzties, palīgā!” Tieši smaids ir tas, kas vīrieti iedrošina, ja smaida, tātad ir labvēlīgi noskaņota un tai var izteikt piedāvājumu. Parasti jūrniekus uzrunāja ar vārdiem: “Oi, kakije ķebe krasivije nosočki” (‘Ai, cik tev skaistas zeķītes”).” Teica arī, ka “Rīga ir kā maza Parīze”, piedāvājot kopīgi pavadīt laiku un papriecāties mājas apstākļos, kas nozīmēja, ka jūrnieks pērk alkoholu un uzkodas.

“Meitenes” izmantoja arī taksometrus un vizinājās pa maršrutiem, kurus parasti mēroja jūrnieki. Ieraugot mērķi, apstādināja auto, aicināja pievienoties un sarunāt vēl ko. Herta liecina: “1956. gada augusta beigās vai septembra sākumā Rīgā stāvēja grieķu kuģis “Teo Fanija”. Mēs ar Ņuru braucām taksometrā un ieraudzījām tramvajā vairākus grieķu jūrniekus, braucot garām tramvajam, Ņura pamāja grieķiem ar roku un braucām līdzi tramvajam, kamēr grieķu jūrnieki pie Ļeņina ielas un Padomju bulvāra krustojuma izkāpa no tramvaja. Tad arī mēs izkāpām no taksometra un iepazināmies ar grieķu jūrniekiem.”

1957. gada 9. maijā Ņura pavizināties taksometrā bija uzaicinājusi arī Hertu. “Nebijām braukušas ne 5 minūtes, kad pie Mākslas muzeja Gorkija ielā ieraudzījām Aleksandru ar trim ārzemju jūrniekiem. Ņura Aleksandru uzrunāja, bet pēdējā lepni pagāja garām un aizgāja uz Piena restorānu. Mēs ar Ņuru pārģērbāmies un arī devāmies turp, bet tikko mēs bijām sev pasūtījušas ēst, Aleksandra ar trim ārzemniekiem (francūžiem) atstāja Piena restorānu, tā ar viņiem iepazīšanās nenotika, toties 23. jūnijā es viņus satiku atkal.

23. jūnijā 1957. gadā satiku Austru un spriedām, ko lai dara Līgo vakarā, nepagājām ne 100 metrus, kā satikām franču jūrniekus no kuģa Baltik, es toreiz franču valodu nezināju nemaz, sarunājāmies vāciski.” Kā rakstīts liecībā, jūrnieku bijuši četri, bet bez padomju naudas, taču Hertai viens iepaticies un viņa visus uzaicinājusi uz Jūrmalas restorānu “Jūra”. Pēc tam līdz rītam visi pastaigājušies gar jūru un francūži priecājušies par ugunskuriem un salūta raķetēm. “Otrā dienā 24. jūnija vakarā bijām norunājuši satikšanos; revanšējoties par iepriekšējo vakaru, viņi bija atnesuši 1 pudeli franču odekolonu, cigaretes Lucky-Strike, šokolādi un franču šampanieti. To viņi atstāja bez naudas, bet šampanieti izdzērām. 16. jūlijā 1957. gadā kuģis Baltic atbrauca atkal un Pierre Le Jeune atveda man dāvanu, smaržas Christian Dior un vienu skaņu plati BillHalley - Rudis Rock. Tā man radās vēlēšanās dabūt pēc iespējas vairāk skaņu plašu, un vienmēr, kad bija izdevība sarunāties ar ārzemju jūrniekiem, prasīju, vai viņiem gadījumā nav plates. Jūrniekus satiku bieži, bet tā kā viņiem skaņu plašu nebija, man ar viņiem sarunu bija maz.”

Saviesīgs pasākums ar interkluba aktīvu, 80. gadi (Foto no Jura Dimitra personiskā arhīva)

Interklubs: jūrnieku izklaidei

Kas bija šis jūrnieku klubs, pie kura 1962. gada maijā Herta sarunāja tikšanos ar franču jūrnieku? Un kas bija interklubs, kurā strādājot, Alisa iepazina daudz ārzemnieku un iepazīstināja ar viņiem “citas meitenes”? Kāpēc iepazīšanās notika operā, muzikālās komēdijas teātrī, cirkū? Vienkārši - tās bija vietas, uz kurām jūrniekiem par brīvu ieejas biļetes izsniedza jūrnieku arodbiedrības interklubs (oficiālais nosaukums - Rīgas internacionālais Jūrnieku klubs), ko Rīgā atvēra 1958. gadā.

Interklubs atradās muitas ēkā krastmalā pie Vanšu tilta, bet 1985. gadā pārcēlās uz īpaši interklubam projektēto un būvēto ēku Katrīnas dambī, kur šodien atrodas atpūtas centrs Joker.

Klubā darbojās bibliotēka, bārs, deju zāle, spēlēja dzīvā mūzika un notika dejas, valsti jūrnieki iepazina ekskursijās, un viss tika pasniegts padomju dzīves propagandas mērcē. Pa dienu klubā uzturējās tikai dežurants un tehniskais personāls, rosība sākās pulksten sešos vakarā un beidzās divpadsmitos naktī. Orķestris sāka spēlēt ik vakaru pulksten astoņos un beidza pusdivpadsmitos. Tieši pusnaktī ārzemniekiem vajadzēja būt uz kuģa - par to rūpējās arodbiedrības autobuss. Ja saviesīgā dzīve nevaldāmi mutuļoja, kluba direktors zvanīja ostas robežsardzei un atvainojās, ka ierastā procedūra šoreiz par stundu aizkavēsies.

Arodbiedrība klubam izsniedza prāvu summu reprezentācijai, no kuras liela daļa tika atvēlēta operas, teātra, kino un cirka biļetēm - tās izsniedza par velti gan jūrniekiem, gan kluba aktīvistēm un aktīvistiem. Uz izrādēm jūrniekus pavadīja gids. Pēc tām sagaidīja kluba autobuss, lai izlaistu tieši pie kuģa taksometrs pievestu tikai pie ostas vārtiem, kas nozīmētu dažkārt pat pusstundas gājienu pa ostas teritoriju līdz galamērķim.

Kā atceras bijušais interkluba direktors Juris Dimitris (viņš šajā amatā bijis 1978-1983 un 1986-1987 gadā, bet “Intūrista” ģenerāldirektora vietnieks - 1983­1985 gadā), tikai viņa darbības laikā klubā varējis iestāties jebkurš iedzīvotājs - uzraksti tikai iesniegumu, aizpildi anketu un saņem biedra apliecību. Mērķis esot bijis piesaistīt klubam pēc iespējas vairāk vietējo iedzīvotāju, kuri sarunās ar jūrniekiem popularizētu padomju sasniegumus. Dimitris arī esot atcēlis iepriekšējo praksi - pēc personas dokumenta apmeklētājus reģistrēt īpašā žurnālā.

Klubā strādājušas sešas gides un gids, bijušais Valsts drošības ministrijas darbinieks. Uz ārzemju kuģiem varēja nokļūt tikai ar speciālu caurlaidi. Jau minētie aktīvisti bijuši priviliģētie biedri, kuri par tādiem kļuvuši, iestājoties tā saucamajā “kluba aktīvā”, kur darbojušies apmēram 70 cilvēku. Viņi ne tikai saņēmuši biļetes uz izrādēm, bet piedalījušies arī jūrniekiem rīkotajos pasākumos. Aktīvistes un aktīvisti ar gida izsniegtajām caurlaidēm kāpuši autobusā un tikuši nogādāti pie kuģa, ja tur notika saviesīgs vakars. Tomēr uz kuģiem tos nerīkoja bieži - populārāka bija kopīga došanās ekskursijās. Trīsdesmitvietīgā autobusā jūrnieki parasti aizņēma 10-15 vietas. “Ekskursijās aktīvistēm, kas bija dikti aktīvas, netrūka laika iepazīties tuvāk un nodrošināt sev i kabatai, i dzīvošanai,” stāsta Juris Dimitris.

Bez izvēles: “bardaku meitenes”

“Līgavas” veidoja augstākā līmeņa grupu “meiteņu” vidū. Zemāko atšķīra tas, ka “izvēles nekādas nebija, bija jāmet kociņš ar katru, kurš maksāja. Meitenes gāja kā uz darbu, nevis kā uz izpriecu”, bet jūrnieku līgavām “bez naudas vēl patika smuki vīrieši un mīlas rotaļas”. (“Viszemākās bija tās, kas pie dzelzceļa stacijas dežurēja. Tās par šņabīti gāja, pat naudu neprasīja,” stāsta Helēna Celmiņa. “Taksometru šoferiem bija prostitūtu adreses zināmas un jebkurā diennakts stundā viņi interesentu nogādāja īstajā vietā. Šoferi par to saņēma procentus.”)

Kā uz darbu gāja “bardaku meitenes”, kuras apkalpoja vietējos iedzīvotājus. Par “bardakiem” 60. gados dēvētas uz dažām stundām izīrētās istabas; šādi pelnījušies pārsvarā pensionāri. “Tur bija arī nolikta jau bļodiņa, krūze ar zilajiem graudiņiem un lupatiņas, kur nomazgāties un noslaucīties. Šos bardakus daudz apmeklēja ebreji, kuriem patika orālais sekss un kuri ārkārtīgi baidījās aplipināt savas sievas, un vēl citi īpatņi. Meitenei maksāja 5 rbļ., saimniecei 2 rbļ. Klienti gribēja dažādību, tāpēc katrā bardakā bija pa 2 meitenēm pēc izvēles. Tika noteiktas dienas, kad katra dežurēs. Iecirkņu milicijas inspektori tika piekukuļoti un, ja nebija trokšņošana un ķildas, tad atļāva to darīt. Daudzi lietoja orālo seksu vai arī prezervatīvus, baidoties no saslimšanas. Šeit galvenais bija ātrums, lai klients ātri beigtu un neveidotos rinda; kuri to nevarēja, tie netika pieņemti. Tā pāris stundās tika pieņemti kādi 5 klienti un meitene ar 25 rbļ. varēja būt apmierināta pat labāk nekā jūrnieku līgavas, kurām daudz laika un pat naudas prasīja jūrnieku meklēšana. 5 rbļ. toreiz bija strādnieka vidējā dienas alga.”

Pastāvēja arī cita veida prostitūcija, apejot ‘bardakus” un apejot ielu. Ar tādu lietu pelnījusi kāda Helēnas Celmiņas paziņa. “Pēteris Vitkovskis, ārkārtīgi eleganti ģērbies vīrietis, glīts no izskata, bet nelietis pēdējais - Rīgā dzīvoja uz vecāku sieviešu rēķina. Ļeņingradā viņš iepazinās un apprecēja ārkārtīgi skaistu meiteni - viņam 38, viņai 22. Vienai manai paziņai, kurai toreiz bija 60, viņš patika. Tā arī mani ar Pēteri un viņa sievu iepazīstināja. Pēc pāris gadiem, kad viņu puisītim bija pusgads, sieva man pažēlojās, ka Pēteris naudu kārtīs nospēlē. Viņai nebija, ko dot bērnam ēst. Es vaicāju, no kā tad tu dzīvo, un viņa izstāstīja. Kamēr bērns gulēja dienas vidu, viņa gāja peļņā, bet - ne uz ielas. Viņai bija saraksts, kurā nedēļas dienā pie kura iet. Žīdiņi - veikalu vadītāji, kurpnieku darbnīcas priekšnieki - viens otram viņu ieteica. Visi bija precēti ģimenes cilvēki, paši pa ielu negāja, jo tur var dabūt visādas nelaimes, bet te - zināma sieviete, ģimenes cilvēks, kam vajag naudu. Darba laikā viņa pie viņiem iegāja - noliktavā tas parasti notika. Viņa teica, ka solīda publika. Tikpat kā savi draugi, bet īstenībā vistīrākā prostitūcija. Tikai nestāv uz ielas.”

Divdesmito gadu Rīgā par iešanu prostitūtās vēstīja teiciens “iet uz Grāvju ielu”. Padomju Rīgā par Grāvju ielas analogu kļuva Dzirnavu iela. “Tur atradās kafejnīca “Melnais kaķis”, kurā varēja dabūt “stogramovkas” un maizīti uzkodai. Bija tantuki, kas izdeva istabas. Stabila meitu māja bija viesnīca “Viktorija” Čaka ielā. Īpatnēji, bet lielākā daļa no tām, kuras nebija saistītas ar ārzemniekiem, strādāja par tramvaju konduktorēm. Jaunas nebija, vecas - arī ne, bet uzreiz varēja redzēt. “Vai nav apnicis dzīvot vienam pašam?” - tā viņas mēdza sākt sarunu. Tad uzreiz bija skaidrs, par ko būs runa. Milicijai viņas maksāja, brīvmākslinieces noteikti par kaut ko paņēma aiz apkakles. Viņas darbojās Rīgas centrā un ostas pilsētās - Ventspilī, Liepājā,” stāsta Juris Dimitris.

“Var teikt, ka Dzirnavu ielā prostitūcija pastāvēja oficiāli. Tā gan nebija pārāk gara un prostitūtas pastaigājās posmā starp Brīvības un Marijas ielu. Tālāk viņas negāja ne uz vienu, ne uz otru pusi.

Tautā viņas sauca arī par ielenēm. Koncentrējās ap restorānu “Rīga” (atradās Dzirnavu ielas kreisajā pusē, ja raugās uz Brīvības ielu, kvartālā starp Tērbatas un Brīvības ielām) - tāds tumšs, netīrs krodziņš,” stāsta Helēna Celmiņa. “Es zināju, ka mans tēvs iet uz Dzirnavu ielu un ved mājās jauniņas meitenes, kamēr manis nebija mājās. Vienreiz man pazuda lūpu krāsa, tad zeķes, pat pilnīgi jauni zābaki. Reiz gāju uz operu, bet biļetes izpirktas. Nāku atpakaļ - viena jau sēž pie galda un abi dzer kortelīti. Klusi viņus ieslēdzu un skrēju pēc milicijas, jo man bija apnicis līdz kaklam, ka mantas pazūd. Milicis jau zināja viņas uzvārdu. Toreiz tēvs man iecirta pļauku - vienīgo visā mūžā. Viņas pa Dzirnavu ielu tiešām staigāja un neviens viņas neaiztika - tā kā viņas noteikti miličiem maksāja. Miliči viņas pazina un viņas pazina miličus. Reiz no blakus istabas dzirdēju, kā tēvs ar draugiem, zolīti spēlējot, lielījās, ka viņš esot Dzirnavu ielas karalis, ka visas, kas nāk pretim, viņam smaida un sveicina, un viņam tas patika."

Kriminālkodeksa draudi: dāsns piedāvājums

Neskatoties uz oficiālo atzinumu, ka prostitūcija nav savienojama ar sociālistisko dzīves veidu, vara tā arī nesaņēmās noteikt tiešu krimināli tiesisko aizliegumu. KPFSR kriminālkodekss, kas līdz 1961. gada 1. aprīlim bija spēkā Latvijas PSR teritorijā, aizliedza nevis prostitūciju kā tādu, bet piespiešanu nodarboties ar prostitūciju, savešanu, izvirtības perēkļu turēšanu, kā arī sieviešu vervēšanu prostitūcijai, paredzot brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem ar visa vai daļas īpašuma konfiskāciju. Tādējādi oficiālais iemesls prostitūtas notiesāšanai varēja būt jebkas cits, izņemot apsūdzību prostitūcijā. Latvijas PSR kriminālkodekss, kas sāka darboties no minētā datuma, šajā ziņā neko nemainīja - paredzēja saukt pie atbildības personas, kas “tur zagļu un izvirtības perēkļus”, kā arī nodarbojas ar savešanu izvirtības nolūkā. “Lai gan šāds nodarījums praksē reti sastopams, tam ir liela sabiedriska bīstamība, jo noziedzības perēkļu turēšana un savešana ir viena no vispretīgākajām parazītisma formām, bet pašu perēkļu pastāvēšana ievērojamā mērā apdraud sabiedrisko drošību republikā,” uzsvēra LPSR kriminālkodeksa attīstības pētnieces 1972. gadā. Prostitūtu varēja apsūdzēt par otras personas aplaišanu ar venerisku slimību. No 1971. gada varēja notiesāt par izvairīšanos ārstēties, ja personas izvairījās arī pēc veselības iestāžu brīdinājuma. Latvijas PSR izveidoja stacionāru ar speciālu režīmu (faktiski cietumu), kam bija sava operatīvā grupa slimnieku ķeršanai, lai viņus piespiedu kārtā izmeklētu un ārstētu. Stacionārs, tautā saukts arī par “triperbāru”, bija pakļauts Rīgas Veselības aizsardzības nodaļai un atradās Rīgā, Maskavas ielā 241.

Varēja sodīt par valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu, arī par spekulāciju ar valūtas vērtībām vai vērtspapīriem, tāpat arī par klaiņošanu. Tomēr 1975. gadā Latvijas PSR Prokuratūra, konstatējot antisabiedrisko elementu apkarošanā sasniegto, atzina, ka “šobrīd vairāk nekā 3000 cilvēku ir brīdināti, ka parazītisks dzīves veids nav pieļaujams” un atzina, ka prokuratūras vispārējās uzraudzības nodaļai un izmeklēšanas pārvaldei vajadzētu būt prasīgākai, jo “tikai 480 cilvēki, kuri nodarbojas ar klaidonību, ubagošanu un dzīvo parazītisku dzīvi, ir saukti pie kriminālatbildības un viņu lietas ir nosūtītas tiesai”.

PSKP biedra C. personīgās lietas izskatīšana 1967. gada 31. maijā Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldes Rīgas pilsētas Kirova rajona LKP pirmorganizācijas birojā

“1967. gada 10. maijā biedrs C. bija nodaļas atbildīgais dežurants, viņam bija jāierodas uz dežūru plkst. 19.00, bet atnāca ar nokavēšanos - pulksten 22. Patruļas instruktāžu novadīja biedrs G. Pa to laiku uz nodaļu atveda divas vieglas uzvedības sievietes. Vienu no viņām, B.,  Jūrnieku interkluba biedrs C. paņēma lietas izskatīšanai, kā viņš saka, bārs, 70. gadi un gribēja ar viņu ieiet kabinetā nr. 5, bet tur bija aizņemts, un viņi devās uz 3. stāvu, uz 19. kabinetu. Kā paskaidro pilsone B., kad viņi iegāja 19. kabinetā, biedrs C. izslēdza gaismu un piedāvāja, ja viņa uzvedīsies labi, viņš viņu atlaidīs, un izteica mājienu, lai stājas ar viņu dzimumattiecībās, kam viņa nepiekrita. Tad milicis D., zinot, ka biedrs C. un aizturētā ir tur, sāka klauvēt pie durvīm, lai atver, jo durvis bija slēgtas no iekšpuses. Biedrs C. gaismu neieslēdza un durvis neatvēra. D. palika gaidīt koridorā. Pēc dažām minūtēm durvis atvērās un biedrs C. ar aizturēto iznāca no kabineta. 100: 1967. gada 12. maijā mani atveda pie priekšnieka un uzrādīja man apsūdzību, ka es esmu izvarojis pilsoni. Es biju ļoti satraukts un teicu, ka nepārdzīvošu, ka mani apvaino šausmīgajā nodarījumā. Uz dežūru es ierados patiešām ar nokavēšanos, jo aizgulējos. Kad es ierados nodaļā, aizturēto patiešām bija daudz. Es uzaicināju vienu no sievietēm un gribēju ieiet ar viņu kabinetā nr. 5, lai izskatītu lietu, bet tur visi galdi bija aizņemti, un mēs gājām uz 19. kabinetu. Kad iegājām, durvis aizcirtās uz šleperi un es sāku izvaicāt šo sievieti, kāpēc viņa ved tādu dzīves veidu, viņai taču ir bērns. Tad zvanīja telefons, bet es sēdēju pie sava galda un pie telefona pieiet vienkārši noslinkoju. Pēc tam es izdzirdēju soļus koridorā un izslēdzu gaismu, jo domāju, ka var rasties aizdomas. Durvis patiešām bija aizslēgtas uz šleperi ne manas vainas dēļ, jo šleperis aizkrīt automātiski. No manas puses kaut kādu nodomu attiecībā uz aizturēto nebija. Paziņoju kā komunists, ka fakts šis ir nepatīkams, kaut es sevi ne pie kā par vainīgu neuzskatu un lūdzu pie partijas atbildības mani nesaukt, jo savu kļūdu sapratu.

Biedrs H.: Es, kad izdzirdēju par šo nepatīkamo gadījumu, vienkārši neticēju, ka tas varēja notikt ar 100. Teikt, ka viņam bija nodoms izdarīt amorālu pārkāpumu, nevar, jo biedrs B. un citi apstiprina, ka C. iegāja 5. kabinetā skaidrā un ka viņš pēc tam aizgāja uz kabinetu nr. 19. Slēdzene tiešām 19. kabinetā nav kārtībā, un par to vajag kādu izlamāt. Bet milicis D. vispār mīl bāzties ne savās lietās, viņš komandē šeit pat dežurantus, jūtas kā Milicijas pārvaldes darbinieks. D. nekad vēl nav aizturējis ne laupītāju, ne zagli, bet kad vienreiz aizturēja huligānu, tad sagrozīja visus faktus. C. ir vainīgs, ka neatvēra kabineta durvis uzreiz, kad klauvēja, ka viņš nobijās un nodzēsa gaismu. Es personīgi D. ziņojumu apšaubu, bet B. skaidrojumam jāpieiet uzmanīgi. Ierosinu aprobežoties ar šī jautājuma izskatīšanu partijas birojā.

Biedrs A.: Man kā vadītājam ir nepatīkami dzirdēt, ka kaut kas notiek nodaļas sienās. Mēs nevaram apšaubīt B. skaidrojumu. Kad es zvanīju pa telefonu dežurantam pulksten 21, viņš man pateica, ka C. instruktāžu nenovadīja, mani tas pārsteidza. D. rakstīja, kas notika. Kāpēc jūs neatvērāt durvis, kad klauvēja un, vēl sliktāk, jūs neatbildējāt uz telefona zvanu, bet ja nu ČP [чрезвычайное положение - ārkārtas stāvoklis] un jums zvanīja kā atbildīgajam dežurantam? Laime, ka B. uzrakstīja tikai to, nevis vairāk, citādi no kauna vaļā netikt. Mans priekšlikums ir aprobežoties ar apspriešanu, neizskatot šo jautājumu partijas sapulcē.” Vienbalsīgi nolēma pilsones B. iesnieguma lietā aprobežoties ar apspriešanu partijas birojā un biedram C. izdarīt no tā secinājumu.

“Jumts”: milicija un VDK

Staigājot pa restorāniem, turklāt ārzemju jūrnieku kompānijās, “līgavas” nokļuva VDK, bet pārējās “vieglas uzvedības sievietes” - milicijas uzmanības lokā. Abas struktūras, starp kurām pastāvēja pat konfliktējoša sāncensība, viņas iesaistīja savās aģentūrās, vienojoties, ka “atļaujas” saņēmējas paralēli savām interesēm kalpo arī valsts drošības vajadzībām. Visbiežāk no viņām neprasīja vairāk, kā pateikt, vai persona X no jūrnieku vai kriminālajām aprindām “Lunā” vai kur citur nosēdēja visu vakaru, vai uz kādu brīdi pazuda un uz cik ilgu laiku. Attiecīgās iestādes viņām nemaksāja, bet ļāva paturēt visu, kas iegūts. Ar šādu “atļauju” “nepiederošas sievietes” vienkārši iekļuva viesnīcā “Latvija” - ieejas dežurantu rīcībā atradās informācija par to, kuras no viņām drīkst ielaist.

Jūrnieku interkluba bārs, 70. gadi (Foto no Jura Dimitra personiskā arhīva)

“Ko es zinu no atbildīga milicijas darbinieka vārdiem - tās personas, kuras mums būtu jāķer, bet neķeram, - tuvu simtam. Viņas var uzskatīt par legalizētajām. Tā bija fronte, kas jānodrošina,” stāsta Juris Dimitris.

VDK mēģināja piespiest vai pierunāt komitejas darbam sievietes, kuras uzturējās ārzemnieku kompānijās - lai palīdz “novērst, ka ārzemju jūrnieki izplata pretpadomju satura ārzemju izdevumus”. Tas nozīmēja, ka viņai tik vien bija jādara, kā jālūdz ārzemniekiem žurnāli un cita drukātā literatūra (“pretpadomju literatūra”) un nekavējoties jānodod tā VDK darbiniekiem. Nevienam citam “pretpadomju izdevumus” viņa nedrīkstēja rādīt, nedrīkstēja tos glabāt mājās vai darba vietā. Helēna Celmiņa apraksta, kā viņu mēģināja pārliecināt sadarboties: “Tagad, kā es pati to labi zinot, mūsu valsti (domāta Padomju Savienība) apmeklē aizvien vairāk ārzemnieku, viņu vidū esot daudz ārzemju izlūkdienestu aģentu, kuri ar savu darbību grib sagraut mūsu valsts drošību un labklājību. Mans uzdevums esot tikties ar šiem ārzemniekiem, klausīties, ko viņi runā, sarunās uzzināt viņu domas par padomju valsts iekšējo un ārējo politiku un valdības tālejošajiem internacionālajiem mērķiem. Ja kāda no iekšlietu vai VDK struktūru uzmanības lokā esošajām tika atzīta par saprātīgu, “viņu mēģināja pierunāt piedalīties seksuālas orientācijas operācijās”, runājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālītes vārdiem. Šī “operatīvā prostitūcija” nozīmē, ka drošības struktūras savās interesēs ekspluatēja dzimumu attiecības. Helēna Celmiņa apraksta, kā uz šāda tipa sadarbību 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā mēģināja pierunāt viņu: vispirms izsniedza biļeti uz operu ar paskaidrojumu, ka “ložā blakus krēslā sēdēšot kāds vācietis, un būtu vēlams, lai es ar šo vācieti iepazītos. [..] Čekists savedēja lomā man šķita pilnīgs absurds. [..] Otrā dienā, sameklējusi Staņislava Viktoroviča Zukuļa iedoto telefona numuru, gāju uz ielas stūra automātu zvanīt. Biju nikna. Sadzirdējusi Zukuļa balsi, es viņam jautāju: “Vai zināt, ar ko jūs mani savedāt kopā? Ar seksuālu maniaku! Jūsu uzdevumā ar viņu gribēju runāt, bet viņš runāt vispār negribēja, kā pār slieksni pāri, tā rāva mani gultā. Labi, ka nedzīvoju viena, es viņu izdzinu. Un turpmāk, lūdzu, mani ar tādiem seksuāliem maniakiem neapgrūtināt.””

Kādu dienu pastkastē līdzās avīzei atradās aploksne ar biļeti uz operu. Īsi pirms trešā zvana Helēnas rindā no abām pusēm steidzīgi ieņēma vietas vācu jūrnieki. Pēc kāda laika Helēnu Celmiņu uzrunāja atkal, piedāvājot sagatavot darbam kādam padomju konsulātam ārzemēs. Tiesa, pret pakalpojumu. “Pēc nedēļas Rīgā ieradīšoties kāds ārzemju zinātnieks. Kāds mani ar viņu iepazīstināšot. Tad man viņš jāatved uz māju un jāievilina gultā. Tur viņam jābūt pusplikam, man arī, nu, es varot būt apakšveļā. Īstajā brīdī ar savu atslēgu ieradīšoties “mans vīrs”, kuru tēlos smaidīgais Vladimirs. Tad viņš būšot dusmīgs un sašutumā mani ar puspliko ārzemnieku nofotografēšot. Un tas viss. Biju bezgala sašutusi un teicu, ka tik riebīgos darījumos nekad nepiedalīšos un lai turpmāk ar mani par tādām lietām nerunā. Sapratu, ka tādu fotouzņēmumu droši vien Maskavas čeka pasūtījusi šantāžas nolūkam.” Šādu rīcības shēmu VDK izmantoja arī citās sociālistiskajās republikās.

Interkluba aktīvisti un jūrnieki ekskursijā. 80. gadi (Foto no Jura Dimitra personiskā arhīva)

80. gadi: atverot acis

Iekšlietu ministrs Jānis Brolišs ap 1978.-1980. gadu, viesojoties avīzes “Cīņa” redakcijas kolektīvā un informējot par darbu savās pakļautajās iestādēs, atzina, ka Rīgā ir 840 prostitūtas, kuras milicija izseko, atceras avīzes “Cīņa” galvenais redaktors (no 1972. līdz 1990. gadam) Jānis Britāns. 18 gadu laikā, kamēr viņš piedalījās LKP CK apspriedēs, par prostitūciju tajās neesot runāts. Tomēr no 1980. gada Rīgas pilsētas Milicijas pārvaldē darbojās speciālā operatīvā apakšnodaļa, kurai bija ne tikai jānodrošina ārzemju pilsoņu personiskā īpašuma drošība, jācīnās ar valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu un preču uzpirkšanu no ārzemniekiem, bet arī ar prostitūciju. Tikai

1987. gada novembrī ar Iekšlietu ministrijas pavēli šo speciālo operatīvo apakšnodaļu oficiāli noformēja par patstāvīgu nodaļu. Parādījās pirmās publikācijas presē - “subjektīvais vīrieša viedoklis par delikātu problēmu”. “Beidzot esam atvēruši acis un nebāžam kā strausi galvas smiltīs no fakta, ka visai plašs prostitūtu “klans” izveidojies arī Padomju Savienībā. Un būtu naivi domāt, ka šīs sintētiskajos kažokos tērptās, ar zelta riņķiem apkārušās meičas mūsu apstākļos uz ielas izdzinis trūkums - laikam gan iespēja relatīvi viegli tikt pie deficītajām importa mantām. Tās, kurām šo mantu nav, jūtas no dzīves izstumto lomā - ar mūsu attieksmes svētību, ja vēlaties. Totāls morāles deficīts, jūtu debilitāte - un prostitūtas “lauri” kļūst iekārojami.”

Rīgā bija beidzies neilgais laiks, kad prostitūcijas “nebija”.