Ziema Provansā

“...un, starp citu, kad sāk pūst mistrāls, aizveriet slēģus. Vējš var būt diezgan negants.” Es gan ielāgoju šos vārdus, gluži tāpat kā citus mūsu saimnieces padomus, taču, mistrālu nekad nepiedzīvojis, uztvēru tos vienkārši kā viņas kārtējās bažas, vai mēs ar pienācīgu cieņu apiesimies ar viņas māju, rožu dārzu, olīvu birzīm un sevišķi jau mūsu gādībā nodotajiem kaķiem Pīpeni, Magoni un Tulpi. Līdz šim nebiju pamanījis tālumā uz kaļķakmens kores augošo milzīgo priežu pozu. Tās bija saliekušās kā nežēlīgās sāpēs. Tāpat uz šīs kores un arī citur nebiju ievērojis pārogļojušos stumbeņus. Arī tie ar laiku kļuva par dienišķu atgādinājumu cita pamatelementa klātbūtnei šai ainavā. Dažus gadus agrāk cauri apkaimei bija brāzies ugunsgrēks, kas tik tikko bija pasaudzējis Māssenžeromu, kur nu bijām apmetušies. Tiesa, jau dažas dienas pēc mūsu ierašanās, pēc pusdienām mums piezvanīja kāda norūpējusies paziņa. Viņa vēstīja, ka nule atgriezusies no saviem Eigaljēras veikaliņiem. Tur viņa dzirdējusi divus angļu tūristus satraukti stāstām vietējiem, ka tikko netālu no Māsgurgonjē viņi, garām braucot, redzējuši ugunsgrēku. Māsgurgonjē bija vīnadārzs, kas atradās pie tā paša ceļa, tikai kādus pāris kilometru no mums. Paziņas satrauktā balss toņa izbiedēts, es ielēcu mašīnā un aizbraucu paskatīties. Jā, gaisā virmoja dūmu mākonītis. Taču, kad ap stūri parādījās nesteidzīgs ugunsdzēsēju auto, es nomierinājos. Māsgurgonjē beidza darboties ugunsdzēsēji.Viņi vēstīja, ka apdzēsuši nelielu krūmu ugunsgrēku, taču, kā autoritatīvi paziņoja viens no ugunsdzēsējiem, tas neesot bijis nekas briesmīgs. Es griezu auto apkārt un devos atpakaļ. Pas méchant [1. Nekas briesmīgs.]. Es izgaršoju ugunsdzēsēja vārdus. Tie šķita melodiski un ļaunu vēstoši vienlaikus. Mēs bijām pašā van Goga valstības sirdī – Arla, Senremī, Montmažūra, Kro baseins. Līdzīgi mums, Vinsents bija ieradies no ziemeļiem – tieši gadsimtu iepriekš, 1888. gadā. Viņš bija gleznojis drudžaini, divos gados saražojot vairāk audeklu nekā liela daļa mākslinieku pagūst visa mūža laikā. Arī pāri šiem audekliem – mutuļojošu triepienu un spilgtu krāsu veidā – brāzās vējš un uguns. Viņu nespēja apstādināt nedz mistrāls, nedz pusdienlaika saule; viņš strādāja par spīti abiem, nostiprinādams paleti ar akmeņiem un virvi, kad vējš kļuva pārdroši draisks. Arlā viņš dzīvoja Dzeltenajā mājā; kaimiņi viņu iesauca par fou rou, trakais sarkanmatis. Viņš gleznoja saules un saulespuķes. Dzeltenais liesmoja. Beļģis Luī Pjerārs dažus gadus vēlāk rakstīja: “Van Gogs! Šīs divas vienkāršās zilbes mūsu prātos izsauc degošus audeklus, gailošas vīzijas, liesmojošos Provansas līdzenumus, milzīgas saules virs laukiem kā murgaini ticības apliecinājumi.”Pats Vinsents tai pašā 1888. gada vasarā sacīja: “Ak, tie, kuri netic šai saulei, ir īsti ķeceri.” Viņa darbi kvēlināja, dedzināja, šķīstīja. Van Goga Dzeltenā māja atradās Lamartīna laukumā pie Arlas ziemeļu vārtiem. Laukums bija nosaukts par godu franču dzejniekam un valstsvīram, kuram bija svarīga loma, 19. gadsimta 40. gados nodrošinot šo seno romiešu pilsētu ar dzelzceļa satiksmi, un kurš 1848. gada pavasarī, kad Eiropā uzliesmoja revolūcija, paziņoja: “Kopā mēs rakstām pašu diženāko no dzejām.” Togad, kad ugunsgrēks pārņēma Parīzi, Berlīni, Vīni, Minheni, Neapoli, Drēzdeni, Romu, Budapeštu, Milānu un Štutgarti, paradīze zemes virsū šķita sasniedzamāka nekā jebkad. Plosoties šim ugunsviesulim, tā atbalstītāji daudzināja “tautu pavasari.” Milzīgajam ugunsgrēkam bija jāattīra no vecā un jāiedvesmo uz jauno. Arlā joprojām ir Lamartīna laukums, taču nav vairs Dzeltenās mājas. 1929. gadā tajā iekārtoja muzeju, bet 1944. gada jūnijā tāgāja bojā bombardēšanā. Ja iet no Lamartīna laukuma ziemeļu virzienā, tad, izejot pa apakšu diviem dzelzceļa balstiem, nonāk uz garas, noplukušas ielas ar nolaistiem namiem. Reiz to sauca par Monmažūras bulvāri. Gleznā, kur van Gogs attēlojis savu Dzelteno māju, vilciens brauc pāri pirmajam balstam, no lokomotīves veļas dūmu mākonis. Šis balsts, kas slejas pāri laukumam, ir daiļrunīga liecība tvaika laikmeta pacilātajam optimismam. Šī iela, kas ved uz ziemeļiem un pa kuru, stiepdams paleti, krāsas un audeklu, uz saulespuķu laukiem un Monmažūras abatiju staigāja Vinsents, jau vairāk nekā pusgadsimtu nes citu vārdu – Staļingradas bulvāris – par godu kaujai, kas mainīja Otrā pasaules kara virzienu. Arlai Staļingradas elle bija atbrīvošanas uvertīra. Staļins daudziem bija atbrīvotājs. Vinsents van Gogs, Alfonss de Lamartīns un Josifs Staļins – goda arliešu trijotne, kurus vieno vējš un uguns – toziem mūs saistīja viņi visi. Tāpat mūs saistīja arī daudz kas cits: Pāvestu pils Aviņonā, universitāte Eksā, Sezana Sentviktuāras kalns, Kamargas flamingi, romiešu arēna Arlā. Sirils Konolijs, pieminot šo apkaimi, kļūst lirisks. Viņš to nosaucis par “manas civilizācijas šūpuli”. Un tad vēl bija arī msjē Bertolēns. Viņš vadīja Banque Nationale de Paris vietējo filiāli, kas atradās tai pašā Lamartīna laukumā, tieši pretī vietai, kur reiz bija atradusies Dzeltenā māja. Mēs, mesjē Bertolēnsun es, tikāmies bieži. Viņš izskatījās pēc Žana Gabēna jaunībā. Nevarēja nepamanīt, ka klientes viņu dievina. Taču viņa provansiešu akcents bija tik izteikts un runāja viņš tik ātri, ka man bija grūti viņu saprast. Un tā arī šķita pareizi, jo mūsu attiecības, kaut draudzīgas, bija arī sarežģītas. Īpaši naudas pārskaitījumi šķita teju vai nepārvarama problēma. Kad aizpildījām papīrus konta atvēršanai, msjē Bertolēnsapjautājās par manu profesiju. “Professeur de français?”[2. Franču valodas profesors?] viņš ar smaidu vaicāja. Ļoti glaimojoši, es atbildēju, bet gluži aplam. “Je suis historien.” [3. Es esmu vēsturnieks. ] Smaids apdzisa, un iestājās klusums. Vēsture tev palīdzēs izprast tagadni, jaunībā man stāstīja skolotāji. Tolaik es viņiem ticēju. Šis morālais dzinulis – izprast šo sarežģīto pasauli un padarīt to labāku – arī bija iemesls, kāpēc es studēju vēsturi. Tā dēļ es biju pievērsies konkrēti “jauno laiku vēsturei”. Mūsdienu pasaule bija tik pilna vardarbības un tik trausla, ka nesenās pagātnes apzināšanās bija būtiska – tā man likās – ja cilvēcei vispār kādas izredzes izdzīvot. Šai “disciplīnai” mani, jādomā, bija pievērsusi arī mana kara bērna, bēgļa un imigranta pieredze. Taču kāda veida disciplīna gan var būt mūslaiku vēsture? Kā “mūslaiku” var būt vēsturisks un vēsturiskais “mūslaiku”? Gadu vēlāk pāri Eiropai brāzās pārmaiņu vēji un atjaunotnes liesmas, un es, Eiropas un pasaules vēsturnieks, biju apstulbis. Kā tas var būt, ka manas vēstures studijas mani nav sagatavojušas šim annus mirabilis? “Vous êtes historien? Ah, mais j’adore l’histoire.”  [4. Jūs esat vēsturnieks? Ak, es vienkārši dievinu vēsturi.] “Bertolēna kundze, vai tā esat jūs?” Bertolēna kundze bija manas iztēles auglis. Viņa bija jauna un pagalam piemīlīga. Man viņa lasīja Tolstoju, kamēr vīrs rūpējās par banku. Tolstoja garīgumam un vēstures izjūtai nebija nekā kopīga ar banku lietām. Uz van Gogu sevišķu iespaidu bija atstājis Tolstoja Kam es ticu. Viņš izlasīja šo atzīšanos, kolīdz tā parādījās franciski. “Tolstojs saka,” Vinsents sajūsmināts rakstīja brālim Teo, “ka, lai ko arī nestu sev līdzi vardarbīga revolūcija, pašā cilvēkā arī notiks revolūcija – privāta un slepena. No tā izaugs jauna reliģija – vai, pareizāk sakot, kas pavisam jauns, kas tāds, kam vēl nav nosaukuma. Tas nesīs mierinājumu un vērtīs dzīvi iespējamu, kā kādreiz kristietība.” Vēstures virzītājspēks un ilgas pēc garīgas atjaunotnes savienosies kiliastiskā [5. No grieķu khilisasmos, khiliastēs – tūkstošgades doktrīna, ticība, ka Kristus personīgi valdīs virs zemes tūkstoš gadu; šīs doktrīnas piekritējs.] izvirdumā. Vinsents pareģoja katastrofas, kas kā “šausmīgs zibens piemeklēs moderno pasauli un civilizāciju.” Taču no tā radīsies jauna dzīvība un jauna mīlestība. Dzeltenā krāsa viņam bija “mīlestības augstākās skaidrības iemiesojums.” Kad pienāca rudens un temperatūra noslīdēja zemāk, daļu no mūsu pēcpusdienas dienas kārtības aizņēma kurināmā sagāde. Mēs paņēmām ķerru un loka zāģi un devāmies ceļā. Mūsu puikām, tolaik vienu un trīs gadus veciem, ļoti patika vizināties ķerrā. Mēs lasījām zarus un lielākas kritalas. Tad, īsi pirms vakariņām, es iekurināju kamīnā uguni, un mēs visi sapulcējāmies dzīvojamā istabā. Ziemā un īpaši reizēs, kad pūta mistrāls, kamīns mājā bija galvenais siltuma avots, un mēs to kurinājām visu vakaru. Ja malka bija vēl nedaudz zaļa vai pilna kukaiņiem, tā sprakšķēja un dzirksteļoja. Izrādījās, ka kamīna režģis nenosedz visu kamīna muti. Reizēm izlidoja pa kādai oglītei. Taču, tā kā grīda bija no akmens, mēs pārlieku neuztraucāmies. Kādu dienu mums bija ciemiņš. Raupji tēsta, nogurusi, viņa izskatījās kā no van Goga kartupeļu ēdājiem tikai pārcelta uz Francijas dienvidiem. Viņas sejā bija lasāmas mokas un izmisums. Nebiju ne paguvis ar viņu sasveicināties, kad viņa nošņāca: “On va saccagé votre maison.”[6. Es izdemolēšu jūsu māju.] Viņa bija nākusi pēc naudas, kas pienācās viņas dēlam, kuru mūsu saimnieki bija noalgojuši nocirst dažus īpašumā augošus kokus. Viņam nebija samaksāts. Jaunais cilvēks jau reiz bija pie mums iegriezies, un es viņam ieteicu sazvanīt saimniekus. Iedevu viņam saimnieku Londonas numuru. Taču skaidrs, ka zvanījis viņš nebija. Un nu te bija māte – mūžīgā māte – sava uzņēmīgā dēla vietā, kurš bija iegādājies lentzāģi un uzsācis savu biznesu. Manīviņa vispār neklausījās. “Maksājiet, vai arī es izdemolēšu jūsu māju.” Es viņai noticēju. Zvanīju uz Londonu. Te ir viena sieviete, kas draud sagraut jūsu māju, es teicu. “Ak kungs. Nu, protams. Tūliņ pat viņai samaksājiet.” Es izrakstīju viņai čeku – šai mūžīgajai mātei, līdz ar to veikdams mūžīgu biznesa darījumu. Nākamajā dienā man bija gara un vaļsirdīga saruna ar mesjē Bertolēnu par to, kā mēs varētu čeku segt, ņemot vērā, ka pats pēdējais naudas pārskaitījums vēl nebija pienācis. Van Gogs, iespējams, ir Holandes slavenākais dēls. Taču mājās viņš mieru tā arī nerada. Holande viņa prātā saistījās ar tumsu un neveiksmi. Viņš lūkoja izmukt no tās uztieptajām glītajām kategorijām – profesija, panākumi, ticība, mīlestība. Viņš dzīvoja Londonā un Beļģijas ogļraktuvju rajonos; viņš dzīvoja Antverpenē. Nekur viņu nepieņēma. Viņš devās uz Parīzi un tad uz Arlu, meklēdams sev sabiedrību un brīvību. Viņš sapņoja izveidot mākslinieku domubiedru koloniju. Kolīdz viņš ieradās Francijā, viņa krāsu palete kļuva nesalīdzināmi košāka. Dzīvodams Provansā, viņš pabeidza vairāk nekā divsimt audeklu, kā arī pāri par simtu zīmējumu un akvareļu. Pa lielākai daļai, viņa paša vārdiem runājot, viņš strādāja “īstā baltkvēlē”. Viņš kaislīgi gleznoja dzīvi un, ja tā drīkst teikt, viņš, šis neveiksmīgais garīdznieks, padarīja to mūžīgu. “...ta main,” savā dzejolī par nemirstību rakstīja Lamartīns, “porte une flambeau divin.” [7. Tava roka nes dievišķu liesmu.] Viņš, protams, saslima. Pēc tā šausmīgā gadījuma Ziemsvētkos ar Gogēnu, viņa kaimiņi iesniedza lūgumrakstus, lai viņu aizvāc no Dzeltenās mājas: viņi raizējoties par saviem bērniem. Viņš piekrita meklēt palīdzību Senremī patversmē, kur uzturējās gadu. 1890. gada pavasarī viņš lūdza atļauju atgriezties ziemeļos. Viņa ārsts slimības vēsturē ierakstīja vārdu guérison – izdziedēts. Tajā vasarā – tieši tad, kad viņa vārds sāka kļūt pazīstams un viņa mākslu sāka izstādīt – Ovērā, netālu no Parīzes, Vinsents nošāvās. Kults radās vēlāk, to aizkūra Jūliuss Meiers-Grēfe, vēlāk par to rūpējās Ērvings Stouns. Meiers-Grēfe, dzimis Banatā, kad tā vēl piederēja Ungārijai, bija nepagurstošs modernās mākslas propagandētājs Vācijā un, 1910. gadā, arī van Goga pirmais biogrāfs. Vinsenta panākumus viņš uzskatīja par varonību, jo tie bija gūti modernajā pasaulē, kas bija jo dienas, jo naidīgāk noskaņota pret patiesu mākslu. Moderno pasauli, sacīja Meiers-Grēfe, interesē tikai dekoratīva, nevis ideju māksla. Turpretim van Gogs, atbalsojot Tolstoju, bija gribējis mākslai piešķirt garīgu komponenti. 30. gados Ērvings Stouns papildināja Meiera-Grēfes radīto van Goga portretu ar vēl vienu dimensiju. “Viņa pleci un krūtis bija masīvi,” viņš rakstīja par Vinsentu, “rokas muskuļotas un spēcīgas.”

“Madame Bertolin, vous écoutez?”[8. Bertolina kundze, vai jūs klausāties?] Sēžot pagalmā aiz mūsu Provansas mas [9. Neliela lauku māja, ferma. „Māssenžeroma” oriģinālā – Mas Saint Jérôme; „Māsgurgonjē” – Mas Gourgonnier], skatam pavērās olīvu dārzs, kas sniedzās līdz tālumā redzamajiem kaļķakmens pauguriem. Sēdēdams uz šī lieveņa, Vinsents būtu varējis uzgleznot savus Olīvkokus ar Alpījiem fonā. Patiesībā viņš šo gleznu radīja, ārstēdamies Senremī. Olīvkokus, kuru mezglainajā noturībā un sīkstajā auglībā citi varētu saskatīt vēstures progresu, Vinsents attēloja kā viļņojošu neparedzamības jūru. Glezna atspoguļoja viņa paša dzīves mutuļus. Viņa tolaik gleznotās cipreses snaikstāspret debesīm kā liesmas. Novembra sākumā mēs piedalījāmies olīvu vākšanā no mūsu birzīm. Tas bija juteklisks un uzmundrinošs darbs. Mēs apguvām māku noņemt augļus no zariem ar izstieptiem pirkstiem un atbrīvotu rokas locītavu, it kā raustot kāda sena instrumenta stīgas. Taču, ja mistrāls uzņēma jaudu, kā tā gada novembrī itin bieži notika, zari mežonīgi zvetēja pa rokām un seju, atstādami sarkanas vīles, kādas 19. gadsimtā varēja izpelnīties holandiešu skolā. Jakoba Bārta de la Faija 1928. gadā izdotajā van Goga darbu catalogue raisonné [10. Aprakstošais katalogs] 1889. gada olīvkoku gleznai piešķirts numurs 712. Taču 20. gadsimta 20. gadu vidū, kad de la Faijs lūkoja pabeigt savu katalogu, Berlīnes mākslas tirgū, līdz ar trīsdesmit citiem darbiem, kuru autors it kā bija van Gogs, piepeši parādījās trīs līdz šim nezināmas gleznas ar olīvkokiem. De la Faijs, kurš vēlējās, lai viņa katalogs būtu pilnīgs, iekļāva visas jaunatklātās gleznas savā sējumā, atzīmēdams trīs olīvkoku biržu gleznas ar numuriem 710a, 713 un 715a. Arī JūliussMeiers-Grēfe uzskatīja lielāko daļu no atradumiem par autentiskiem. Oto Vakers, tirgotājs, kurš šos darbus bija laidis apritē, sacīja, ka viņš tos ieguvis no kāda Šveicē dzīvojoša krievu emigranta, kura vārdu viņš solījies neatklāt. Ne de la Faijs, ne Meiers-Grēfe nesaskatīja viņa stāstā neko aizdomīgu. Kādus četrus gadus vēlāk, 1932. gadā, Diseldorfā gleznotāju ģimenē dzimušais Oto Vakers tika tiesāts un atzīts par vainīgu krāpšanā. Neviens neticēja viņa stāstam par krievu, kuru viņš sastapis 1920. gadu sākumā, kamēr viņš, Vakers, uzstājies kā dejotājs Blītnera zālē Berlīnē. Tostarp Bārts de la Faijs, pasaules vadošais van Goga eksperts, vairākkārt bija mainījis savu viedokli par atradumiem. Sākumā pieņēmis visus Vakera van Gogus kāīstus, viņš vēlāk paziņoja, ka tie visi esot viltojumi. Vēlāk tomēr viņš savas domas mainīja vēlreiz un nolēma, ka daži tomēr ir īsti. Errare humanum est, viņš secināja. Jūliuss Meiers-Grēfe šīs epizodes dēļ jutās tā apkaunots, ka beidza darboties kā mākslas kritiķis un pārcēlās uz Francijas dienvidiem. Viņa pēdējais darbs bija autobiogrāfisks romāns, kuram viņš tā arī nevarēja atrast izdevēju. Atklāti homoseksuālais Oto Vakers pārdzīvoja gan cietumu, gan Trešo reihu. Pēc kara viņš piepeši parādījās Austrumvācijā, atkal kā dejotājs. Viņa skatuves vārds bija Olindo Lovaēls. Vislielāko atzinību viņš guva ar sultāna lomu Šeherezādē. Komunistu režīmam viņš sniedza tiešu atbalstu. Viņš bija viens no autoriem austrumvācu jauniešiem adresētai brošūrai, kurā tie tika aicināti dejojot ievērot pieklājību un atturību, un vairīties no izvirtības un ekstravagances. Viens no mūsu pirmajiem pirkumiem Arlā, Géant Casino lielveikalā, bija neliels televizoriņš. Mēs to iegādājāmies ar ieganstu izkopt savu valodas prasmi, taču patiesībā, lai nepalaistu garām Seulas olimpiādi. Kad pierima skandāls ar Benu Džonsonu, mūsu mazie puikas skatījās multenes – viņu mīļākā bija Belle et Sébastien – kamēr mums, pieaugušajiem izveidojās pieradums sestdienu vakaros skatīties popsīgo raidījumu Champs-Elysées, ko vadīja glumais Mišels Drukers. Tomēr īstā izklaide tajā rudenī un ziemā bija vakara ziņas: Džordžs Bušs un Maikls Dukakis, Salmans Rušdī, Franču revolūcijas divsimtgade un augošās nepakļaušanās izpausmes padomju impērijā. Mums vislabāk patika Kristīna Okrāna 2. kanālā. Viņai piemita kas vējīgs. Līdzās Polijai aizvien lielāku ievērību ziņās sāka gūt Baltijas valstis. Par pazīstamu seju kļuva Vītauts Landsberģis, bijušais muzikologs, tagad politiķis. 18. novembrī, Latvijas neatkarības dienā (..) Parīzes laikraksts Libération pirmajā lappusē publicēja rakstu ar nosaukumu Le Défi balte, [11. Baltiešu izaicinājums.] galvenokārt pievēršoties Igaunijai, kur parlaments bija paziņojis, ka neņems vērā nevienu padomju likumu, kuru tas neatzīst. Februārī pirmo reizi piecdesmit gadu laikā lietuvieši Lietuvā publiski atzīmēja savu neatkarības dienu. Kādu vakaru mēs piezvanījām uz mājām, uz Kanādu, lai uzzinātu, kā klājas ģimenei. Mana māte, kas dzimusi Rīgā mēnesi pirms revolūcijas Krievijā, emociju pilnā balsī sacīja: “Drīz brauksim mājās.” Lielās līnijās es varbūt arī sapratu, ko viņa ar to domāja, tomēr detaļās nesapratu. Te nu es biju, latvietis, dzimis Rīgā Otrā pasaules kara laikā, kara un nejaušības izsviests no dzimtās zemes, izglītojies Kanādā, Vācijā un Anglijā, bet tagad – ar prieku – tupēju Francijā. Kur ir mājas? Vai tev, Vinsent, ir atbilde? Un jums, Bertolēna kundze? Varbūt jums, Oto Vaker vai jums, Jūlius Meier-Grēfe? Fords Medokss Fords, amerikānis, kas dzīvoja Anglijā, par saviem piedzīvojumiem Francijas dienvidos rakstīja: “...šai pasaulē ir tikai divas paradīzes zemes virsū. Viena ir Provansā... Otra ir Britu muzeja lasītava.” Māssenžeromā mēs palikām līdz marta beigām un tad devāmies uz ziemeļiem, uz Forda pieminēto otro paradīzi. Londonā ieradāmies vienlaikus ar Mihailu Gorbačovu, kurš 1. aprīlī, Sibīrijas vēju un sniegu pavadīts, uzsāka Lielbritānijā valsts vizīti. Te nu bija Roberta Brauninga sērīgais “Ai, Anglijā būt...”, mums tobrīd sirdij tuvāka šķita viņa sievas rinda “Dodi mums zemes, kur olīvas aug.” Jūnijā, citā televīzijas ekrānā, mēs vērojām ķīniešu vētru Tjaņaņmiņa laukumā. Visu vasaru cauri Ungārijai un Austrijai uz Rietumiem plūda austrumvāciešu straumes. 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, mēs redzējām, kā baltieši izveido dzīvu ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Vinstona Čērčila dzelzs priekškars kusa mūsu acu priekšā. Taču šīs acis tikpat labi būtu varējušas būt aizvērtas. Mēs skatījāmies, bet redzējām ļoti maz. 1989. gada rudenī, vienā no pirmajām nodarbībām universitātē pēc Eiropā pavadītā gada, kāds students man apjautājās par izredzēm abām Vācijām atkalapvienoties. “Manas dzīves laikā tas nenotiks,” es viņam ar pārliecību atbildēju – par spīti visām milzu pārmaiņām, ko pēdējā laikā biju vērojis. Tad pienāca 9. novembris. Es zināju, ka 1799. gadā šajā datumā Napoleons sagrāba varu Francijā. Es zināju, ka 1918. gadā šajā datumā no troņa atkāpās Vācijas ķeizars. Es zināju, ka 1923. gadāĀdolfs Hitlers rīkoja savu neveiksmīgo puču Minhenē un ka 1938. gadā šo dienu iezīmēja saplēsti stikli un degošas sinagogas. Galu galā es taču biju vēsturnieks. Ja manā priekšā būtu parādījušies Jūliuss Meiers-Grēfe un Jakobs Bārts de la Faijs un pareģojuši, ka 1989. gadā šajā dienā jaunie berlīnieši no austrumiem un rietumiem dejos uz Berlīnes mūra starp tajā saspraustajām stikla lauskām, es būtu aicinājis viņus atcerēties, cik skandalozi viņi alojušies jau agrāk. Dažas dienas pēc satricinošajiem 9. novembra notikumiem, kam vēl šodien manā apziņā piemīt kaut kas no sapņa, it kā tie drīzāk iederētos gleznā, nevis ziņu sižetā, kādā koledžas gaitenī mani noķēra minētais students. “Jums vairs nav atlicis daudz ko dzīvot,” viņš ar smaidu sacīja. Nākamajās dienās un nedēļās viņa joks – līdz ar mātes agrāk izteikto piezīmi par drīzo mājās braukšanu, līdz ar Vinsenta van Goga gleznām un vārdiem –   neizgāja man no prāta. 1990. gada 15. maijāŅujorkas Kristī izsolē van Goga Doktora Gašē portrets tika pārdots par 82,5 miljoniem dolāru. Šī summa, augstākā, kāda jelkad samaksāta par gleznu, tika sasniegta piecās solīšanas minūtēs. 1992. gadā, kad Vācija jau bija apvienojusies un Latvija atguvusi neatkarību, Frānsisa Fukujamas Vēstures gals un pēdējais cilvēks kļuva par starptautisku bestselleru. 20. gadsimta pēdējā gadā mēs uzzinājām, ka ugunsgrēkā, ko pastiprinājis mistrāls, Māssenžeroma gājusi bojā.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska Esejas pirmpublicējums žurnāla Descant 124. numurā

Intervija ar autoru un esejas tulkojums tapuši, pateicoties VKKF un SIA Neiburgu īpašumi atbalstam. RL mājaslapā lasāma intervija ar Modri Ekšteinu.