Zvaigžņu putekļi katastrofas gaidās

Pirmoreiz es saskāros ar Mārtinu Džonu Rīsu (dz. 1942), lasot viņa grāmatu “Mūsu pēdējais gadsimts” (Our Final Century, 2003), kurā aprakstīta iespēja, ka cilvēcei līdz 21. gadsimta beigām var izdoties sevi iznīcināt nekontrolēta zinātnes un tehnoloģijas progresa, vardarbības vai biosfēras sagandēšanas dēļ; alternatīvs attīstības scenārijs, pēc Rīsa domām, paredzēja cilvēku sugas atvašu dzīvesvietas paplašināšanos ārpus Zemes robežām. Citiem vārdiem, vai nu cilvēki paši sevi iznīcinās, vai arī pakāpeniski pārcelsies dzīvot kosmosā. Dīvainākais, ka šādu dilemmu aprakstījis nevis kāds zinātniskās fantastikas autors, bet viens no Lielbritānijas un pat pasaules titulētākajiem zinātniekiem, vairāk nekā 500 zinātnisku publikāciju autors, kura pētījumi savulaik izšķiroši ietekmējuši atteikšanos no statiskā Visuma modeļa par labu Lielajam sprādzienam.

Lords Rīss, Ladlovas barons (kopš 2005. gada), astrofizikas un kosmoloģijas profesors Kembridžas Universitātē (2002–2009), Karaliskais astronoms (Astronomer Royal, kopš 1995. gada), Karaliskās biedrības (Royal Society) prezidents (2005–2010), Trīsvienības koledžas vadītājs (2004–2012), vairāk nekā 20 universitāšu goda doktors – tā ir tikai spilgtākā daļa no Mārtina Rīsa amatu un titulu klāsta. 2007. gadā Elizabete II viņu iecēla par Goda ordeņa (Order of Merit) locekli – par šī ordeņa locekļiem vienlaikus var kļūt ne vairāk kā 24 cilvēki (šobrīd tādu ir 20) par īpašiem panākumiem savā darbības jomā (no zinātniekiem pie šī ordeņa pieder vēl tikai Rodžers Penrouzs). Nevar noliegt iespēju, ka viens no iemesliem tik plašai atzinībai ir lorda Rīsa darbs pie zinātnes popularizēšanas, kam veltītas vairākas viņa grāmatas un daudzas publiskās lekcijas.

Kad viņš, būdams ateists, 2011. gadā piekrita saņemt vienu miljonu britu mārciņu lielo Templtona balvu “Par progresu pētījumos vai atklājumos par garīgajām realitātēm” (2012. gadā šo balvu saņēma Tenzins Gjaco, četrpadsmitais Dalailama), vairāki britu zinātnieki to uztvēra kā nepieklājību no lorda Rīsa puses, jo viņa nevainojamā zinātnieka autoritāte tādējādi piešķīra zināmu svaru “garīgo realitāšu” meklētājiem, kas dažiem zinātniekiem, īpaši Ričardam Dokinsam, šķiet bezjēdzīga un pat kaitīga nodarbošanās. Jaunībā Mārtins Rīss, tāpat kā slavenais Stīvens Hokings, mācījās pie modernās kosmoloģijas tēva Denisa Siamas (Dennis Sciama), tāpēc interesanti, ka, saskaroties ar Hokinga apgalvojumu, ka modernā fizika ir atbrīvojusies no nepieciešamības pēc Dieva hipotēzes, Rīss atgādināja, ka Hokinga viedoklis Dieva jautājumos nav jāņem sevišķi nopietni, jo Hokings nekad nav studējis ne filozofiju, ne teoloģiju.

Ar lordu Rīsu mēs pirmoreiz tikāmies 2012. gadā pie Trīsvienības koledžas “augstā” galda; viņa aizņemtības dēļ mūsu saruna bija jāatliek uz laiku, kad viņa administratīvā slodze samazināsies. Viņa istabas Trīsvienības koledžā atrodas tieši virs galerijas, kurā Īzaks Ņūtons izskaitļoja skaņas ātrumu. Sarunas sākumā viņa pirmās asociācijas ar Latviju bija saistītas ar to, ka tā atrodas kaimiņos Igaunijai, no kurienes nāk Jāns Tallins, viens no Skype veidotājiem, kurš 2012. gadā ziedoja ievērojamus naudas līdzekļus “Eksistenciālo risku izpētes centram” Kembridžas Universitātē. Par šī izpētes centra dibinātājiem kļuva filozofs Hjū Praiss, Jāns Tallins un lords Rīss.

A. R.

Rīgas Laiks: Stīvens Veinbergs[1. Intervija ar Stīvenu Veinbergu RL 2013. gada janvāra numurā] ir teicis: jo vairāk mēs zinām par Visumu, jo mazāk jēgas spējam tajā saskatīt; Frīmans Daisons[2. Intervija ar Frīmanu Daisonu RL 2012. gada decembra numurā.] saka, ka Visums tiecas kļūt pēc iespējas interesantāks. Kur starp šīm divām galējībām atrodaties jūs?

Mārtins Rīss: Tāpat kā daudzās lietās, arī šajos jautājumos es pieturos pie mērenas vidusceļa pozīcijas. Es domāju, ka, jo vairāk mēs zinām par Visumu, jo brīnišķīgāks un komplicētāks tas mums šķiet, un tas ir fantastiski, ka mēs esam spējuši izprast to tik lielā mērā, cik izprotam. Mūsu smadzenes, galu galā, neko daudz neatšķiras no to mūsu senču smadzenēm, kas pirms 100 000 gadiem klejoja pa Āfrikas savannu. Tomēr šīs smadzenes spēj kaut ko sajēgt gan no kvantu mikropasaules, gan galaktiku makropasaules. Jo zinātne ir progresīvs pasākums: pieaugot sapratnei, paplašinās arī mūsu zināšanu apvārsnis, un mēs varam sākt risināt jautājumus, ko iepriekš nespējām risināt vai pat formulēt. Ņemsim, piemēram, manu nozari, kosmoloģiju. Visi jautājumi, par kuriem zinātnieki strīdējās, kad es vēl biju students, ir atrisināti, bet jautājumi, par kuriem mēs tagad diskutējam, toreiz nevarēja pat tikt uzstādīti. Tāda ir zinātnes daba. Bet jautājums ir tāds: vai cilvēka prāts spēs kādreiz saprast visu realitāti? Es uzskatu, ka realitātei ir daudz aspektu, ko mūsu smadzenes nekad nespēs pilnībā saprast, jo tās nav pietiekami jaudīgas.

RL: Un kuri ir tie aspekti, ko mūsu smadzenes nekad nespēs saprast?

Rīss: Tās varētu būt ļoti, ļoti vājās un ļoti stiprās enerģijas, tomēr ticamāk, ka tie būs jautājumi, kas saistīti ar dzīvās pasaules sarežģītību. Varbūt mēs nekad nesapratīsim, kā darbojas mūsu smadzenes. Tikpat labi tie var būt kādi realitātes aspekti, par kuru esamību mēs pašlaik pat nenojaušam. Pērtiķis, piemēram, ne vien nespēj saprast kvantu mehānikas problēmas, bet pat nenojauš, ka tādas pastāv. Var gadīties, ka līdzīgi arī mums varbūt nav pat nojausmas par kaut kādiem būtiskiem realitātes aspektiem. Tāpēc es domāju, ka mums ir jāpriecājas par sasniegto progresu, taču arī jāpieņem doma, ka šis progress, iespējams, ir tikai neliels solis realitātes dziļāko līmeņu izpratnes virzienā.

RL: Es neteiktu, ka kosmoloģiskās teorijas man liktos viegli saprotamas, bet esmu dzirdējis jūs sakām, ka, salīdzinot ar vardi vai kaķi, kosmoss ir diezgan vienkāršs. Man tas izklausās fantastiski, bet neesmu pārliecināts, vai jūsu teikto saprotu pareizi. Vai jūs varētu paskaidrot, kāpēc dzīva būtne ir sarežģītāka par visu kosmosu?

Rīss: Nu, tā noteikti ir sarežģītāka par zvaigzni, jo zvaigznē – piemēram, saulē – visa matērija atrodas ļoti, ļoti karstā stāvoklī, tajā nav nekādas sarežģītas ķīmijas, saule vienkārši ir liela gāzveida lode.

RL: Un mēs to zinām, lai arī neesam bijuši tur iekšā?

Rīss: Jā, mēs to zinām, jo mūsu zināšanas par atomfiziku un kodolfiziku ļauj mums izskaitļot, kas notiek saules iekšienē, un saprast, kāpēc tā tik spoži spīd. No otras puses, vismazākajā kukainī atomi atrodas nevis kaut kādā difūzā juceklī kā zvaigznēs, bet sakārtoti ļoti sarežģītās struktūrās, un tāpēc saprast, kas notiek dzīvās būtnēs, ir daudz, daudz sarežģītāk. Mēs zinām, ka apstākļi zvaigznes iekšienē ir līdzīgi tiem, kādus mēs varam simulēt laboratorijā, tāpēc mums ir pārliecība, ka saprotam, kas tur notiek. Jums varētu būt taisnība, ja mēs runājam par ļoti ekstrēmu fiziku – piemēram, par to, kas notika Visuma rašanās pirmajā mikro- vai nanosekundē. Tajā brīdī apstākļi bija daudz ekstrēmāki par tiem, kurus mēs varam simulēt laboratorijā, tāpēc šeit mēs vairs nevaram būt tik pārliecināti, ka esam uz pareizā ceļa. Tātad pirmā sekundes daļiņa pēc Visuma rašanās mums nav īsti skaidra, jo nav skaidrs, kādi fizikas likumi tur darbojās. Var būt, ka mēs to arī nekad nesapratīsim, taču man šķiet, ka mēs drīzāk kapitulēsim dzīvības procesu, nevis Visuma pirmo mirkļu izzināšanā. Es esmu samērā pārliecināts, ka mēs nonāksim pie vienotas teorijas, kas dos mums daudz labāku sapratni par Visuma sākumu nekā pašreizējā.

RL: Bet tā vienalga neizskaidros dzīvo būtņu sarežģītību, vai ne?

Rīss: Nē. Mēs, protams, saprotam, kā kosmiskās evolūcijas gaitā izveidojās zvaigznes un planētas, un mēs tīri labi saprotam arī bioloģisko evolūciju. Bet sarežģītākā mums zināmā lieta ir cilvēka smadzenes.

RL: Bet jūs teicāt, ka pat kukaiņi ir komplicētāki par zvaigznēm. Ja kukaiņi ir veidoti no tās pašas vielas, no kuras veidotas daudz vienkāršākas lietas, kā izskaidrot komplicētu dzīvu būtņu parādīšanos?

Rīss: Tam pamatā ir ļoti sarežģīta ķīmija. Zvaigznēs atomi kustas tik ātri, ka tie nevar saķerties kopā, lai veidotu molekulas. Savukārt dzīvās būtnēs ir ļoti, ļoti komplicētas, no tūkstošiem atomu veidotas molekulas, kas savā starpā sasaistītas ļoti specifiskos un sarežģītos veidos, radot ārkārtīgi sarežģītas struktūras.

RL: Un sarežģītākā no mums zināmajām struktūrām ir cilvēka smadzenes?

Rīss:Var jau būt, ka kaut kur izplatījumā ir vēl sarežģītākas lietas, bet no mums zināmajām struktūrām cilvēka smadzenes ir pati sarežģītākā.

RL: Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, ko mēs vēl nezinām par smadzenēm?

Rīss: Mēs nesaprotam, kā esam kļuvuši par būtnēm, kas apzinās sevi, un kā attīstās apziņa. Vairums zinātnieku to uzskata par vienu no lielākajiem noslēpumiem.

RL: Man ir nācies runāt ar zinātniekiem, kuri pieļauj iespēju, ka apziņa nav saistīta ar smadzenēm. Andrejs Linde[3. Intervija ar Andreju Lindi RL 2013. gada maija numurā.], piemēram, teica, ka apziņa varētu būt tikpat fundamentāla realitātes kategorija kā laiks un telpa. Vai šāda iespējamība jums liekas ticama?

Rīss: Es domāju, ka šāda iespējamība pastāv.

RL: Tātad jūs to neizslēdzat?

Rīss: Es negribu teikt, ka tai ticu, taču es arī to neizslēdzu. Es jau teicu, ka realitātei, iespējams, ir daudz aspektu, kurus cilvēka smadzenes un maņu orgāni vienkārši netver.

RL: Un viens no šiem aspektiem varētu būt apziņa?

Rīss: Varētu būt, bet tas ir tik neskaidri, ka es pat lāga nezinu, vai precīzi saprotu, ko Andrejs Linde ar to īsti domā. Es teiktu, ka apziņai, iespējams, piemīt kāds dziļāks noslēpums, ko mēs pat neapzināmies.

RL: Atsaucoties uz Donalda Ramsfelda slaveno dihotomiju par “zināmiem nezināmajiem” un “nezināmiem nezināmajiem”, kas, pēc jūsu domām, ir svarīgākie zināmie nezināmie, runājot par Visumu?

Rīss: Pirmie mirkļi pēc Lielā sprādziena, kad darbojās kaut kādi mums nezināmi fizikas likumi, – tas ir zināms nezināmais. Es domāju, ka cilvēka smadzenes ir zināms nezināmais, un jautājums ir, cik tālu mēs to izpētē tiksim. Neliela atkāpe: ļoti žēl, ka Ramsfelds pameta filozofiju un sāka nodarboties ar citām lietām, kurās viņš bija daudz mazāk konstruktīvs. (Smejas.) Bet nezināmi nezināmie ir lietas, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam, – piemēram, zivij ūdenī nav ne jausmas, ka pasaule sastāv ne tikai no ūdens. Tāpat ir lietas,
par kurām mēs nenojaušam, un varbūt par to runā Linde.

RL: Vai laika daba arī būtu klasificējama kā zināms nezināmais? Vai arī jūs esat ar to ticis skaidrībā?

Rīss: Es domāju, ka laiku mēs saprotam diezgan labi, taču laika psiholoģiskā uztvere neapšaubāmi ir noslēpums. Laika fiziskais pamats arī, šķiet, ir neskaidrs.

RL: Un kas tieši tur ir neskaidrs?

Rīss: Tas, cik lielā mērā nākotne ir determinēta un kāda ir nākotnes–pagātnes asimetrijas daba – šie ir tie strīdīgie jautājumi, kuros zinātne vēl nav teikusi gala vārdu. Tāpat kā tā nav teikusi gala vārdu kvantu teorijā.

RL:Ir zinātniski populāras grāmatas un filmas, kurās tiek apgalvots, ka pagātne un nākotne pastāv pašlaik, šajā brīdī.

Rīss: Jā, tā ir tā saucamā viengabala universa ideja.

RL: Mani vienmēr ir izbrīnījis tas, cik ļoti šī ideja runā pretī intuīcijai, bet vai jūs tajā saskatāt kādu jēgu?

Rīss: Jāatzīst, ka neesmu to rūpīgi izstudējis, bet zinu, ka daži zinātnieki šo ideju atbalsta. Tepat Trīsvienības koledžā ir cilvēki, kas pašlaik domā tieši par šiem jautājumiem. Laika daba, asimetrija starp pagātni un nākotni – tie tiešām ir ļoti fundamentāli un strīdīgi jautājumi, par kuriem es neesmu daudz domājis. Bet, ja pavadītu visu dzīvi, domājot par neatrisināmām problēmām, tad neko nevarētu sasniegt. Man ļoti patīk dižā biologa Pītera Medavara teiktais, ka “neviens zinātnieks neizpelnās apbrīnu par to, ka piedzīvo sakāvi ārpus savas kompetences esošu problēmu risināšanā; augstākais, uz ko viņš var cerēt, ir maigs nicinājums – tāds, kādu izpelnās politiķi ar utopiskām idejām”. (Smejas.) Jo, tāpat kā politika ir iespējamību māksla, zinātne ir atrisinājumu māksla. Tā ka šīs lielās problēmas ir svarīgas, bet zinātnieki tomēr rīkojas saprātīgi, strādājot ar mazākām, kuru risināšanā viņi var sasniegt kaut kādu reālu progresu. Tikai ģēniji un trakie mēģina atrisināt lielās problēmas vienā paņēmienā.

RL: Ja pareizi saprotu, viens no jūsu ieviestajiem jēdzieniem ir “multiverss”.

Rīss: Es katrā ziņā par to esmu runājis un rakstījis – jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, kad uzrakstīju rakstu “Mūsu Visums un citi”, bet cilvēks, kurš, iespējams, visvairāk darījis, lai nostādītu šo ideju uz nopietnākiem pamatiem, ir Andrejs Linde. Mēs to redzam kā specifisku scenāriju, kas balstīts uz specifiskām, lai arī spekulatīvām, idejām par Visuma attīstības agrīno fāzi.

RL: Jā, viņš bija vannas istabā un pievērsa uzmanību burbuļiem, un saprata, cik...

Rīss: Jā, bet tā ir viena koncepcija, ir arī citas multiversa koncepcijas. Iespēja, ka fiziskā realitāte ir kaut kas daudz vairāk par to, ko mēs varam novērot teleskopos, ir ideja, pret kuru mums, manuprāt, ir jāizturas nopietni.

RL: Šī doma man pati par sevi šķiet saprotama. Ne tik saprotama man šķiet doma, ka vispār vajadzīgi vēl citi visumi. Esmu ievērojis, ka daudzus zinātniekus dara bažīgus Visuma “uzskaņotība” – fiziskās kon­stantes ir tieši tādas, kas ļauj šeit parādīties dzīvībai un cilvēkam. Un man šķiet, ka šīs “uzskaņotības” neizskaidrojamā daba ir viens no galvenajiem dzinuļiem multiversa idejas virzienā, proti – ka šis ir tikai viens no 10 piecsimtajā pakāpē vai cik tur visumiem. Kāpēc fiziķi ar aizdomām raugās uz ideju, ka tā vienkārši ir sanācis – ka šis Visums ir tā “uzskaņojies”?

Rīss: Nu, šī ir tikai viena ideja. Bet mums vajadzētu būt semantiski precīziem. Ir cilvēki, kuri saka, ka “Visums” pēc definīcijas ir viss, kas ir. Ja Visums ir viss, kas ir, tad mums vajadzētu izdomāt citu vārdu tam, ko mēs tagad saucam par “Visumu”, – piemēram, “metagalaktika”.

RL: Bet tie, kuriem Visums ir viss, kas ir, parasti nepievērš lielu uzmanību fizikas teoriju detaļām.

Rīss: Taisnība, bet skaidrības labad – gandrīz visi astronomi domā, ka aiz mūsu teleskopiem sasniedzamā horizonta, aiz vistālākajām galaktikām ir vēl kaut kas un ka šis mums nezināmais “kaut kas” arī ir radies mūsu Lielā sprādziena rezultātā. Tiktāl nekādu domstarpību nav. Bet jautājums ir: vai mūsu Lielais sprādziens ir bijis vienīgais? To mēs nezinām, un Lindes teorija par mūžīgo izplešanos ir specifisks modelis, kurā figurē nevis viens, bet bezgalīgs lielo sprādzienu skaits. Tā ir viena lieta. Nākamais jautājums: ja ir daudz lielo sprādzienu, vai tajos visos darbojas vieni un tie paši fizikas likumi? Jūsu pieminētie stīgu teorijas fiziķi domā, ka ir 10 piecsimtajā pakāpē dažādu fiziku un ka katrā lielajā sprādzienā darbojas dažādi likumi. Nu, tā gan ir tāda opcija – jūs varat ticēt daudziem lielajiem sprādzieniem, arī neticot tikpat daudzām fizikām. Bet, ja jūs pieņemat, ka katrā lielajā sprādzienā darbojas savi fizikas likumi, tad no šejienes izriet secinājums: mēs atrodamies vienā no visumiem, kas pieļauj sarežģītu struktūru rašanos. Jo mēs varam iedomāties arī pasauli, kurā pastāvētu citi fizikas likumi, kas to nepieļautu, – pasauli, kurā nepastāv gravitācija, vai pasauli, kurā ir, teiksim, tikai ūdeņraža atomi. Un, ja ir bijuši daudzi lielie sprādzieni, kuru rezultātā radušies visumi ar citādiem fizikas likumiem nekā mūsējais, tad mums nebūtu īpaši jābrīnās par mūsu Visuma šķietamo “uzskaņotību”.

RL: Šis arguments man ir zināms, bet tas, kas man tajā šķiet aizdomīgs, ir mēģinājums aizmirst par iespēju, ka šis ir vienīgais Visums – ļoti labi organizēts Visums, tik labi, ka mēs tajā varam būt. Kas šajā idejā ir tik uztraucošs?

Rīss: Nekas. Es domāju, ka šis vienkārši ir jautājums, uz kuru mēs nezinām atbildi. Es domāju, ka tuvāko 20 vai 30 gadu laikā mēs uzzināsim, vai Andrejam Lindem ir taisnība, uzzināsim, kāda ir tā fizika, kas darbojas ekstremāli augstās temperatūrās, kur notiek šie procesi, un uzzināsim, vai mūsu Lielais sprādziens ir bijis vienīgais vai nav. Tas ir atvērts jautājums, uz kuru mēs pagaidām vēl neesam atbildējuši, tāpat kā pirms 50 gadiem mēs nezinājām, ka tāds Lielais sprādziens vispār ir bijis. Tagad mēs to zinām, un nākamais solis būtu saprast, vai šis Lielais sprādziens ir bijis vienīgais un, ja to ir bijis daudz, vai fizikas likumi visos gadījumos bijuši vieni un tie paši. Tā ka mums atliek tikai atslābt un gaidīt. Ja izrādīsies, ka šis Lielais sprādziens ir vienīgais vai ka fizika, kuru mēs pazīstam, ir vienīgā, tad mums vienkārši tas būs jāpieņem kā brutāls fakts – ka fizika ir tāda, kas ļauj rasties sarežģītām struktūrām.

RL: Viens no šīs sarežģītības pamatelementiem ir 92 ķīmiskie elementi. No kurienes šie elementi? Vai ir kāda teorija, kas izskaidro to rašanos?

Rīss: Mēs zinām, ka zvaigznes sastāv no divām gāzēm – ūdeņraža un hēlija – un ka katras zvaigznes centrā norisinās kodolsintēzes reakcijas – tas liek zvaigznēm spīdēt –, kuru laikā ūdeņradis un hēlijs transformējas ogleklī, skābeklī, dzelzī un citos elementos. Šo lielisko ideju pirmoreiz izteica Freds Hoils šeit, Kembridžā.

RL: Vai tas nozīmē, ka Visumā šie elementi joprojām veidojas?

Rīss: Jā, katras zvaigznes iekšienē joprojām notiek šie kodolprocesi, un, kad zvaigzne mirst, kad tā pārvēršas par supernovu, tā izsviež izplatījumā visu savu saražoto “produkciju”, no kuras veidojas jaunas zvaigznes. Visi atomi mūsu ķermenī nāk no zvaigznēm, kas pastāvējušas pirms pieciem miljardiem gadu, pirms mūsu Saules sistēmas rašanās.

RL: Mēs tātad esam zvaigžņu putekļi?

Rīss: Mēs esam zvaigžņu putekļi vai zvaigžņu kodolatkritumi. Tā ir brīnišķīga teorija, kuru mēs varam
pārbaudīt dažādos veidos. Mēs varam izskaitļot dažādo elementu proporcijas – piemēram, kāpēc uz Zemes ir daudz oglekļa un skābekļa, bet nav daudz zelta un urāna, un tāpat mēs varam to noteikt arī, skatoties uz zvaigznēm citos galaktikas nostūros. Šī teorija ir labi pārbaudīta un pierādīta. Bet tas, protams, darbojas, pateicoties atoma kodola īpašībām, un, ja runājam par “uzskaņotību”, tad tāda pastāv starp diviem fundamentāliem spēkiem – elektrisko spēku, kas atoma kodolā liek protoniem atgrūsties citam no cita, un kodola stiprās mijiedarbības spēku. Ja elektriskie spēki būtu nedaudz stiprāki, dabā pastāvētu tikai ūdeņradis; ja tie būtu nedaudz vājāki, nepastāvētu kodolenerģija. Un mēs joprojām nesaprotam, kāpēc šie divi spēki ir tieši tik lieli.

RL: Bet atgriežoties pie tiem 92 elementiem – vai tie ir neiznīcināmi?

Rīss: Jā, bet tos ir iespējams tālāk pārveidot. Piemēram, kādas supernovas eksplozijas rezultātā izplatījumā izsviests oglekļa atoms var nokļūt jaunā zvaigznē un tur tikt pārveidots par dzelzi vai ko citu. To sauc par kodolsintēzi. Bet tas var notikt tikai ekstremālos apstākļos – piemēram, zvaigznes vidū.

RL: Un mēs nevaram mākslīgi replicēt šo procesu?

Rīss: Mēs varam replicēt kodolsintēzi, piemēram, atombumbās, un kodola šķelšanu ūdeņraža bumbās, bet tam ir vajadzīgi ļoti ekstremāli apstākļi. Un mēs nevaram simulēt tos apstākļus, kādi pastāv supernovas eksplozijas brīdī – tas ir brīdis, kurā veidojas tādi elementi kā zelts un urāns. Bet mēs saprotam šī procesa fiziku, tur nekādu noslēpumu nav.

RL:Vai mēs esam citplanētieši?

Rīss: Piedodiet?

RL: Vai mēs esam citplanētieši, atnācēji no citurienes?

Rīss: Es nedomāju, ka cilvēki ir atnācēji no citurienes, bet... Vēl viens ne­atrisināts jautājums vai zināms nezināmais ir dzīvības izcelšanās. Darvina teorija izskaidro, kā vienkāršas dzīvības formas 4 miljardu gadu evolūcijas laikā ir pārvērtušās sarežģītās dzīvības formās. Bet pāreja no nedzīvā uz dzīvo – kā radās pirmā sistēma ar vielmaiņu un spēju reproducēt sevi – joprojām ir neskaidra. Mēs nezinām, vai tā bija kāda ārkārtīgi reta apstākļu sakritība, kas notikusi tikai šeit, uz Zemes, vai arī tas ir kaut kas tāds, kas varētu notikt uz jebkuras Zemei līdzīgas planētas. Kā zināms, astronomi pēdējos gados ir atklājuši, ka lielākajai daļai zvaigžņu ir planētas, kas ap tām riņķo. Dažas no tām ir līdzīgas Zemei, un jautājums ir par to, vai arī uz tām varētu būt dzīvība. Mēs to varētu uzzināt, rūpīgi skatoties, vai uz tām ir kaut kas līdzīgs biosfērai. Bet, ja mēs labāk saprastu dzīvības izcelšanos uz Zemes, mēs saprastu arī to, vai tas ir kaut kas tik unikāls, ka varēja rasties tikai šeit, vai arī tas varētu notikt uz jebkuras jaunas planētas, kur valda attiecīgi apstākļi.

RL: Bet jūs, šķiet, uzskatāt, ka mēs esam vienīgās saprātīgās būtnes...

Rīss: Nē, nē, kā jau teicu, mēs to nezinām, un... Ja man liktu minēt, es teiktu, ka vienkāršas dzīvības formas Visumā ir samērā izplatītas, bet sarežģītas dzīvības formas ir liels retums. Taču mēs zinām tik maz, ka nav jēgas pat minēt. Es domāju, ka nākamo 20 vai 30 gadu laikā mēs pieredzēsim progresu divās jomās: pirmkārt, bioķīmiķi sapratīs, kādā veidā uz Zemes radās dzīvība, un, otrkārt, pētot planētas citās zvaigžņu sistēmās, mēs uz kādas no tām atklāsim dzīvības pēdas. Bet šobrīd nevar izslēgt ne iespēju, ka dzīvība pastāv tikai uz Zemes, ne arī to, ka mūsu galaktika ir pilna ar dzīvību.

RL: Jūs strādājat ar ļoti tāliem Visuma apgabaliem, bet es jums gribēju pavaicāt kaut ko banālāku. Kāpēc pēdējo 40 gadu laikā nav izpētīts Mēness? To sāka pētīt, bet tad pameta.

Rīss: Jā, sāka, bet iemesls amerikāņu braucienam uz Mēnesi, protams, bija nevis zinātne, bet politika – lielvaru sāncensība ar krieviem. Tas bija nacionālā prestiža jautājums, un tam tika atvēlētas milzīgas summas, bet, kad šis mērķis bija sasniegts, nebija nekāda iemesla turpināt izdot milzu līdzekļus Mēness programmām. Ja jūs man jautātu par nākotni, es teiktu, ka cilvēki brauks kosmosā, bet tikai piedzīvojuma dēļ. Jo daudz, daudz lētāk ir sūtīt kosmosā robotus, un roboti kļūst arvien labāki. Līdz ar to vajadzība sūtīt kosmosā cilvēkus kļūst arvien mazāka.

RL: Bet vai jums nešķiet, ka pamatīgāka Mēness izpēte varētu mums dot kādas pavisam jaunas zināšanas?

Rīss: Nē, nedomāju. Man liekas, ka mēs zinām par Mēnesi pietiekami daudz, lai...

RL: Tas ir vienkārši akmens...

Rīss: Jā, tas ir vienkārši akmens, tam nav atmosfēras, un man liekas, ka mēs zinām pietiekami, lai saprastu, ka nekā īpaši interesanta tur nav. Marss ir mazliet interesantāks.

RL: Jūs droši vien esat dzirdējis konspirācijas teorijas, ka uz Mēness atrodas citplanētiešu militārā bāze un ka amerikāņi pārstāja uz turieni braukt tāpēc, ka saņēma attiecīgus brīdinājumus to nedarīt. Vai jūs uzskatāt šīs teorijas par pilnīgiem murgiem?

Rīss: Jā. Es esmu ticies un runājis ar Nīlu Ārmstrongu un citiem astronautiem, un es domāju, ka tie ir, kā jūs sakāt, pilnīgi murgi.

RL: Bet pirms pāris gadiem jūs teicāt, ka viena no cilvēka iespējām izdzīvot tālākā nākotnē ir atrast sev citu mājvietu Zemes vietā...

Rīss: Es domāju, ka mūsu Saules sistēmā nav nevienas vietas, kas būtu ērtāka dzīvošanai par Dienvidpolu vai Everesta virsotni, tāpēc mēs nevaram izbēgt no Zemes problēmām, masveidā emigrējot uz citurieni. Mums neatliek nekas cits kā šīs problēmas atrisināt tepat uz vietas. Tajā pašā laikā es domāju, ka tuvāko simt vai divsimt gadu laikā radīsies nelielas cilvēku grupas, kas dzīvos ārpus Zemes kā pionieri.

RL: Darot ko?

Rīss: Nu, ir taču cilvēki, kuri kāpj kalnos vai dodas pāri Antarktīdai. Tāpat, domāju, būs arī cilvēki, kas izvēlēsies dzīvot ārpus Zemes. Šī ir tāda psiholoģiska un tehnoloģiska prognoze; es domāju, ka tehnoloģiski tas kļūs iespējams un šādi cilvēki atradīsies. Un viņi izmantos ģenētikas zināšanas, lai modificētu sevi, un tas būs sākums pēc-cilvēka laikmetam, kad radīsies jauna suga.

RL: No tiem pāris simt cilvēkiem radīsies jauna suga?

Rīss: Jā, tās būs mazas cilvēku grupas, bruņotas ar modernām ģenētikas un datoru tehnoloģijām, kuri spēs modificēt savus pēcnācējus, pielāgot viņus jaunās vides apstākļiem. Es domāju, ka mums vajadzētu novēlēt šiem cilvēkiem labu veiksmi. Jo, ja Zemi piemeklēs katastrofa, vismaz viņi izdzīvos.

RL: Jūsu rakstītajam par to, ka šis, iespējams, ir pēdējais gadsimts, piemīt zināms katastrofisks tonis, jūs brīdināt cilvēkus, ka pašreizējā attīstība nevar turpināties mūžīgi. Bet kas cilvēkiem būtu jādara? Kāds ir jūsu konstruktīvais ieteikums?

Rīss:Aukstā kara laikā mums palaimējās izvairīties no kodolkara, kas, iespējams, būtu sagrāvis Eiropas un Amerikas civilizācijas, taču tas būtu iznīcinājis ne vairāk par trešo daļu pasaules iedzīvotāju. Kad es savā grāmatā runāju par katastrofām, es domāju par šādām vai tikpat nopietnām lietām, ko varētu izraisīt 21. gadsimta tehnoloģijas. Man liekas, ka šajā gadsimtā mums priekšā stāv vētrains kuģojums, jo nav skaidrs, kā mēs tiksim galā ar šīm jaunajām tehnoloģijām un vai mums paveiksies tāpat, kā paveicās Aukstā kara laikā. Tāpēc es mēģinu izveidot grupu šo risku izpētei, lai saprastu, kuri no priekšā stāvošajiem riskiem ir nopietni, bet kuri nav.

RL: Un kuri riski jums šķiet paši nopietnākie?

Rīss: Domāju, ka bioloģiskie. Jūs varbūt esat dzirdējis par diskusiju, vai zinātniekiem vajadzētu publicēt aprakstus par to, kā modificēt vīrusus. Šī tehnoloģija var kļūt bīstama, ja ar to apietas neuzmanīgi. Tad vēl sociālās problēmas, jo mēs esam atkarīgi no tādām lietām kā milzīgi elektroapgādes tīkli, precīzas piegādes, un pandēmija mūsdienās var izplatīties ar reaktīvās lidmašīnas ātrumu pa visu pasauli. Tad arī fakts, ka visi tagad lieto sociālos tīklus – vai tas atvieglos problēmu risināšanu vai to sarežģīs, izplatot baumas un paniku? Šie ir jautājumi, par kuriem mums un politiķiem vajadzētu uztraukties, bet šīs iespējamās katastrofas neiznīcinās cilvēku kā sugu.

RL: Es nesen runāju ar matemātiķi Mišu Gromovu[4. Intervija ar Mišu Gromovu RL 2013. gada jūnija numurā.], un viņš teica: ja mēs nemainīsim savu dzīvesveidu, mums atlikuši vēl 50 gadi līdz globālai katastrofai – resursu kariem, badam un tamlīdzīgi. Cik nopietna jums liekas šāda prognoze?

Rīss: Mana pirms desmit gadiem uzrakstītā grāmata liecina, ka es pret to izturos ļoti nopietni. Es par sevi saku, ka esmu tehnisks optimists, bet politisks pesimists. Mums jau tagad ir tehnoloģijas, lai pabarotu deviņus miljardus cilvēku un nodrošinātu viņiem ērtus dzīves apstākļus. Taču starptautiskā politiskā sistēma neatsaucas pat uz viselementārākajiem ētiskajiem imperatīviem – piemēram, kā uzlabot dzīvi planētas nabadzīgāko iedzīvotāju miljardam. Es esmu optimists tajā nozīmē, ka mēs varam izveidot pasauli, kurā neviens necieš badu, kur visi var gūt labumu no modernajām tehnoloģijām un globalizācijas. Bet es neesmu optimists attiecībā uz to, ka tas tiešām notiks, un tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi runāt par šiem scenārijiem – lai cilvēki vismaz zinātu, ka tehniski mūsu spēkos ir šīs problēmas pārvarēt.

RL: Kāds lingvists no Losandželosas man teica, ka vienīgais, kas paliks pāri no šīs civilizācijas, būs uzraksti uz kapakmeņiem. Viss, ko mēs glabājam savos datoros, diskos un visādos gadžetos, pazudīs – viena elektromagnētiskā vētra to visu vienkārši aizslaucīs. Cik nopietnas, jūsuprāt, ir bažas par to, ka mēs glabājam savus civilizācijas sasniegumus arvien nedrošākos datu nesējos?

Rīss: Man liekas, ka mūsdienu ierīces ir brīnišķīgas. Ir brīnišķīgi, ka 600 miljoniem cilvēku Āfrikā ir mobilie telefoni, mums nevajadzētu to apstrīdēt. Bet es jums piekrītu, ka būtu jānodrošinās ar ilgtspējīgāku civilizācijas sasniegumu glabātavu globālas katastrofas gadījumam – tāpat kā mēs apdrošinām savas mājas pret ugunsgrēku, lai arī iespējamība, ka tās nodegs, ir ļoti maza. Daži ir izteikušies par šīs informācijas noglabāšanu uz Mēness, kas tehniski ir iespējams. Tā ka es piekrītu, ir vērts ieguldīt, lai nodrošinātos, ka viss tiek saglabāts uz gadu tūkstošiem. Esmu dzirdējis, ka Kalifornijā ir cilvēki, organizācija Long Now Foundation, kas ar kaut ko tādu nodarbojas.

RL: Viena no jūsu fantastiskākajām idejām ir tāda, ka cilvēki nav evolūcijas pēdējā stadija un ka no cilvēka attīstīsies kāda cita suga. Vai šī attīstība notiks normālas evolūcijas ceļā, vai arī cilvēks pats sevi pārveidos par jaunu sugu?

Rīss: Ja mēs sevi neiznīcināsim, tad nākotnē cilvēka evolūcija notiks nevis atbilstoši darviniskās selekcijas laika skalai, kur jaunu sugu rašanās, attīstība un izmiršana mērāma miljonos gadu, bet atbilstoši daudz īsākajai tehniskā progresa laika skalai. Atgriežoties pie tā, ko jau teicu, – ja kaut kur ārpus Zemes izveidosies nelielas cilvēku kopienas, kurām būs jāpielāgojas dzīvei svešā, naidīgā vidē, viņi varēs likt lietā savas ģenētikas un kibertehnoloģiju zināšanas, lai modificētu savus pēcnācējus. Tāpēc es domāju, ka mums ir divi iemesli domāt par sevi kā sugu, kas savā evolūcijā vēl nav sasniegusi pat pusceļu. Viens iemesls ir tas, ka gan Visums, gan Saule vēl nav sasnieguši pusmūžu, tā ka priekšā vēl gara nākotne. Bet otra lieta ir tāda, ka nākotnē evolūcija noritēs daudz ātrāk nekā tagad – kā jau teicu, atbilstoši tehniskā progresa, nevis dabiskās selekcijas laika skalai. Tāpēc ir visnotaļ ticams, ka nākamajos miljonos gadu no mums cēlušās sugas pārstāvji izplatīsies pa visu galaktiku.

RL: Bet kāpēc jūs to saucat par jaunu sugu? Ja es pareizi saprotu, tie būs vienkārši artefakti – cilvēku radītas būtnes uz silīcija vai vienalga kādas tur bāzes.

Rīss: Nu, varbūt tās būs uz silīcija bāzes, varbūt organiskas būtnes – mēs to nezinām. Mēs nezinām, ku­­rām no viņām pieder nākotne. Es vienkārši saku, ka pēc pāris gadsimtiem, iespējams, pastāvēs būtnes, kas atšķirsies no mums tikpat lielā mērā, kā mēs atšķiramies no pērtiķiem, un, skatoties tālākā nākotnē, vēl daudz atšķirīgākas. Kā zināms, daži zinātnieki apgalvo, ka 50 gadu laikā tiks radīts mākslīgais intelekts, kas būs jaudīgāks par cilvēka intelektu. Varbūt tiks, varbūt netiks radīts, bet galvenais, ka cilvēka tālākā evolūcija tiks mākslīgi paātrināta – nezinu, bioinženierijas vai kiberinženierijas ceļā, bet šīs jaunās radības atšķirsies no mums tikpat lielā mērā, kā viena suga atšķiras no citas.

RL: Un kāpēc kādam būtu jāmēģina radīt jaunu sugu – ja mēs paši sevi līdz galam vēl neesam sapratuši?

Rīss: Jūs sakāt “mēs”, it kā visa cilvēce par to vien sapņotu. Būs daži motivēti cilvēki, kuri ar to nodarbosies. Mums ir jāsamierinās ar faktu, ka tas, ko ir iespējams izdarīt, tiks izdarīts, ieskaitot cilvēku klonēšanu un tamlīdzīgi, – kāds to noteikti izdarīs. Mēs varam negribēt, lai tas notiek šeit, uz Zemes, bet, kā jau teicu, ja tiešām pēc pārsimt gadiem būs cilvēki, kas atradīs sev jaunu mājvietu ārpus Zemes, tad viņi gribēs pārveidot savus pēcnācējus tā, lai tie būtu labāk pielāgoti dzīvei jaunajā vidē un apstākļos. Viņiem būs ļoti spēcīga motivācija to darīt.

RL: Vai jūs gribētu, lai jūs klonē?

Rīss: Hmm... Man pret to it kā vajadzētu attiekties vienaldzīgi, jo mani pašu tas nekādi neskars, tomēr es dotu priekšroku... es ieteiktu klonēšanai izvēlēties kādu labāku eksemplāru par mani. (Smejas.) Es domāju, ka klonēšanu, tāpat kā daudz ko citu, kas kļūs iespējams nākamo 10 vai 20 gadu laikā, piemēram, bērna dizainēšanu embrija stadijā, – ka šīs tehnoloģijas vajadzētu pakļaut stingrai kontrolei vai nu ētisku apsvērumu pēc, vai vienkārši aiz piesardzības.

RL: Vai jēdzienam “Visuma Radītājs” jūsu skatījumā ir jēga?

Rīss: Es nezinu, ko tas varētu nozīmēt.

RL: Tas nozīmē kādu, kurš radījis šo pasauli un kaut kā to iedarbinājis.

Rīss: Jā, bet es šādu radītāju nespēju iedomāties. Man nav viegli izprast pat vienu vienīgu atomu.

RL: Jums nav viegli izprast pat vienu atomu? Jūs spēlējaties ar vārdiem?

Rīss: Nē, es tikai gribēju teikt, ka iemesls, kāpēc neizjūtu simpātijas pret dogmatiskām reliģijām, ir tas, ka es zinu, cik grūti ir izprast visvienkāršākās fiziskās realitātes lietas – piemēram, atomu. Ir ļoti maz cilvēku, kas saprot, kā darbojas atoms. Līdz ar to man nav nekādu simpātiju pret cilvēkiem, kuri saka, ka viņu reliģija tiem sniedz vienkāršas, saprotamas atbildes uz daudz sarežģītākiem jautājumiem nekā tas, kā darbojas atoms. Bet, ja 99% cilvēku nevar izskaidrot, kāpēc viņi redz pasauli krāsās, vai vienalga ko citu no visvienkāršākās fizikas, tad, manuprāt, viņiem nevajadzētu lolot ilūzijas, ka zina atbildes uz daudz dziļākiem jautājumiem. Viņiem šīs lietas būtu vienkārši jāpieņem kā noslēpumi, tāpēc... hmm...

RL: Bet, ja šis Visums vai daudzi realitātes aspekti joprojām ir noslēpums, kādai būtu jābūt pareizajai attieksmei pret šo noslēpumaino realitāti?

Rīss: Nu, brīnīties par to un mēģināt izpētīt to dziļāk. Pirms pārsimt gadiem cilvēki dzīvoja iracionālās bailēs, jo viss bija noslēpums. Bet tad viņi saprata, no kurienes rodas pērkons un ka slimības izraisa baciļi, nevis ļaunie gari, – mēs tagad zinām daudz, daudz vairāk par šo pasauli nekā kādreiz. Vai ņemsim manu nozari – kosmoloģiju. Pirms simt gadiem mēs gandrīz neko nezinājām par zvaigznēm; tagad mēs zinām, ka viss sākās ar Lielo sprādzienu. Mēs esam sasnieguši lielu progresu, bet, jo tālāk mēs ejam, jo atklājas arvien plašāks horizonts un arvien jauni noslēpumi. Bet parastais cilvēks nezina pat lielāko daļu no 19. gadsimta zinātnes atklājumiem.

RL: Lai palielinātu atoma darbības sapratēju skaitu, vai jūs varētu man izskaidrot, kā tas darbojas?

Rīss: Tad jums jāiepazīstas ar Nilsa Bora[5. Jura Lorenca raksts “Skumjais rūķis un bumba” par Nilsu Boru RL 2006. gada februāra numurā.]un kvantu teorijas pamatidejām. Bez tā jūs nesapratīsiet, kāpēc atomi uzvedas tā, kā tie uzvedas.

RL: Sastopoties ar atoma darbības skaidrojumiem, mani pārsteidz tas, ka šie procesi, jo īpaši kvantu līmenī, runā pretī loģikai un normālai matemātikai. Vai jūsu izpratnē šeit ir runa par mūsu loģikas un matemātikas ierobežotību, vai...?

Rīss: Nē, man šķiet, ka mēs saprotam, kā darbojas atomi. Bet mūsu intuīcija to nesaprot. Proti, mūsu intuīcija ir attīstījusies saskaņā ar cilvēkam aptveramās pasaules mērogu – no viena milimetra līdz pilsētas lielumam, un nav nekāda iemesla gaidīt, ka tā darbosies arī atoma mēroga pasaulē. Mums ir jālieto ļoti kontraintuitīvi jēdzieni, bet šie jēdzieni mums vajadzīgi arī, lai saprastu, kāpēc, piemēram, pastāv ūdens molekula. Zinot, cik grūti to ir konceptualizēt, cilvēkiem nevajadzētu gaidīt vieglu un saprotamu atbildi uz to, kas radījis Visumu. Mums jāpieņem, ka tas ir noslēpums, kas sniedzas tālu ārpus mūsu sapratnes robežām.

RL: Tad es gribētu uzdot jums vienu pedagoģisku jautājumu. Ja liela realitātes daļa ir noslēpums, tad vai skolā, mācot zinātni, nebūt labāk sākt ar to, kas vēl nav zināms, nevis ar to, ko mēs it kā zinām? Jo, ieskatoties dziļāk, kļūst redzams, ka daudzas lietas nemaz nav tik skaidri zināmas un pierādītas, kā skolotāji pirmajās klasēs to apgalvo. Kā skolēniem nodot šo nezināšanu, noslēpuma un brīnuma sajūtu, jo savas nezināšanas atzīšana var kalpot par impulsu zinātkārei, vēlmei izzināt?

Rīss: Lai saprastu šīs problēmas, vispirms, manuprāt, ir jāapgūst pamatlietas un pamatjēdzieni. Kā jau teicu, mēs nesaprotam, kas notika pirmajā mikrosekundē pēc Lielā sprādziena, bet, ja es to teikšu cilvēkam, kurš neko nezina no kosmoloģijas, tas viņam neko nenozīmēs. Protams, skolēniem var teikt vienkāršākas lietas – “mēs nesaprotam, kāds uzturs mums ir vislabākais”, “mēs nesaprotam, kāda ir vislabākā audzināšana”, “mēs nesaprotam, kā cēlusies dzīvība” – ir daudz lietu, ko mēs nesaprotam, bet domāju, ka sākumā tomēr vajadzētu iemācīt pamatlietas, ko mēs saprotam. Teiksim, gadalaiku maiņa – to var izskaidrot desmitgadīgiem bērniem, un viņiem tas patīk. Daudz ko viņiem var izskaidrot – par nokrišņiem, kaut ko par evolūciju un, protams, arī kaut ko par priekšmetiem, ar ko viņi saskaras ikdienas dzīvē. Vēl ne tik senā pagātnē jaunieši ikdienā saskārās ar priekšmetiem, kurus viņi spēja izprast, – tie bija vienkārši mehānismi, vecmodīgi motocikli un daudz kas cits, ko viņi paši spēja izjaukt un salikt kopā. Turpretim tagad – aipadi, datori un viss pārējais viņiem ir kaut kas pilnīgi maģisks; ir milzīga plaisa starp to, kas jauniešiem ir svarīgs, un to, ko viņi spēj izprast. Un tas faktiski traucē mācīšanai – jaunieši neizprot, kā darbojas šīs ierīces, viņi ir atrauti no dabas, bet tas, manuprāt, nepalīdz viņus motivēt izzināt dabas brīnumus un noslēpumus.

RL: Ir dzirdēts uzskats, ka cilvēks īstenībā ir unikāls vīruss – tāda kā Visuma slimība. Nav zināms, vai Visums no šīs slimības izārstēsies, bet vai jūs saskatāt kādu jēgu šādā uzskatā?

Rīss: Nu, es teiktu, ka tas ir diezgan pesimistisks uzskats. Ja nekur citur nepastāv augsti attīstītas dzīvības formas, tad mēs esam visinteresantākās un varbūt arī visnozīmīgākās būtnes Visumā. Ja dzīvība Visumā ir izplatīta, tad tam, kas notiek šeit, uz Zemes, ir tikai lokāla nozīme. Bet, ja cilvēks ir vienīgā augsti attīstītā dzīvības forma Visumā, tad tā būtu īsta traģēdija, ja mēs savā evolūcijā nesasniegtu nākamo pakāpi – tā būtu kosmiska, nevis tikai planētas mēroga traģēdija. Tas nozīmētu, ka mūsu galaktikas “apzaļumošanas” iespēja, dzīvības izplatīšanas iespēja uz citām galaktikas vietām paliktu nerealizēta.

RL: Šī doma par cilvēka iespējamo kosmisko nozīmi izklausās pēc tūkstošiem gadu vecas idejas par cilvēka unikalitāti pārfrāzējuma. Šāda veida antropocentrisms daudziem varētu būt nepieņemams.

Rīss: Jā, bet tas, ko es teicu, izrietēja no pieņēmuma, ka mēs esam vienīgie. Viena no brīnišķīgākajām lietām, kas Visumā notikusi, ir tā, ka, savienojoties atomiem, ir radušās būtnes, kas spēj apzināties sevi un spēj brīnīties par Visuma noslēpumiem. Varbūt tas ir noticis arī kur citur, bet, ja šī ir vienīgā vieta, kur atomi savienojušies šādās būtnēs, tad mēs, protams, esam unikāli. Un, ja mēs esam unikāli vai ja dzīvība Visumā ir liels retums, tad tas mums dod papildu motivāciju nosargāt šo planētu un dzīvību. Ir arī jāapzinās, ka mēs dzīvojam ne vien ļoti īpašā vietā, bet arī laikā, jo šī ir pirmā reize, kad cilvēku suga varētu spert nākamo soli uz priekšu, – mūsu gadsimts ir pirmais, kad cilvēka varā ir noteikt, kas notiks tālāk...

RL: Tajā skaitā arī iznīcināt sevi.

Rīss: Un, ja mums nepaveiksies, tad arī iznīcināt sevi, līdz ar to iznīcinot ne vien sevi, bet visu pēc-cilvēka laikmeta potenciālu uz nākamajiem 45 miljoniem gadsimtu.

RL: Pieņemot, ka mēs sevi neiznīcināsim, vai jūs kādreiz, domājot par šo brīnumu – dzīvību, sevi apzinošām būtnēm –, uzdodat sev jautājumu: bet kāds tam visam ir mērķis?

Rīss: Hmm... Es nesaprotu jautājumu. Kas ir mērķis? Šim jautājumam ir ļoti antropocentrisks zemteksts... Āmura mērķis, piemēram, ir dzīt naglas.

RL: Tātad cilvēks nav radīts kādam noteiktam mērķim?

Rīss: Jūs atkal runājat par radītāju?

RL: Nē, tā var būt arī evolūcija vai kaut kas tāds...

Rīss: Vai putns ir radīts kādam mērķim?

RL: Es nezinu.

Rīss: Es arī ne.

RL: Bet vai jūs šādu domu izslēdzat kā bezjēdzīgu, vai arī jūs vienkārši nezināt?

Rīss: Es jau teicu, ka nesaprotu jautājumu. Es nesaprotu, ko jūs domājat ar vārdu “mērķis”.

RL: Minēšu jums piemēru. Es runāju ar Frenku Vilčeku[6. Intervija ar Frenku Vilčeku RL 2013. gada septembra numurā.] un vaicāju viņam, vai no fizikas viedokļa būtu kāda jēga pieņēmumam, ka Visums ir kā bulta, kas lido uz kādu noteiktu mērķi, un, ja mēs zinātu šo mērķi, mēs daudz labāk saprastu visu kopējo bildi. Jo – ja Visums lido uz noteiktu mērķi, tad nākotne ietekmē un nosaka tagadni, to, kas mēs pašlaik esam. Man pašam šķiet, ka tas nav bezjēdzīgi ne no fizikas, ne bioloģijas viedokļa – domāt par kādu lielu, kosmisku mērķi. Vai tomēr ir?

Rīss: Nē, nav, bet... Nav nekā tāda, kas par to liecinātu, un es to nesaprotu. Tas būtu līdzīgi, kā ja es teiktu, ka mēs dzīvojam datorsimulācijā, ko radījusi kāda augstu attīstīta civilizācija.

RL: Jā, esmu dzirdējis šo jūsu ideju.

Rīss: Vai jūs varat pierādīt, ka tā nav?

RL: Nē. Bet kāpēc jūs nācāt klajā ar šo ideju?

Rīss: Es, protams, tai neticu, tā ir absolūta zinātniskā fantastika, bet es nespētu arī to pārliecinoši atspēkot. Tāpat es nevaru atspēkot to, ko saka Vilčeks, bet tas nenozīmē, ka es šīs idejas uztveru nopietni.

RL: Nē, to es vaicāju Vilčekam, un viņš teica, ka tādu iespēju neizslēdz. Bet kāpēc šī ideja par mērķi, nolūku jums liekas absurda? Acis mums ir, lai redzētu, kājas – lai pārvietotos... Mērķa ideja ir iestrādāta bioloģiskajās sistēmās, tas nav kaut kas ārējs. Un kāpēc lai mēs nedomātu, ka arī Visumam kā tādam ir kāds nolūks vai mērķis? Kāpēc jums tas šķiet muļķīgi?

Rīss: Bet savos piemēros jūs minējāt cilvēku. Savukārt Visumam, ja tam ir mērķis, šis mērķis kalpo kādam – kādai būtnei, ko es nespēju iztēloties. Acīm ir mērķis, jo tās kalpo cilvēkam, un es kaut ko zinu par cilvēku, bet es neko nezinu par to, kam kalpotu Visums. Tā ir tā atšķirība.

RL: Bet gēniem? Varbūt cilvēks ir tikai transporta līdzeklis gēniem, informācijai, kā daži zinātnieki apgalvo.

Rīss: Jā, tā ir vēl viena metafora, vēl viena iespēja. Nu, daļēji tas tā arī ir.

RL: Vai jums ir nācies saskarties ar noosfēras jēdzienu?

Rīss: Jūs domājat Teijāru de Šardēnu?

RL: Jā, Šardēns arī ar šo ideju nodarbojās, taču jau pirms viņa ar to nodarbojās daži krievu zinātnieki. Bet doma, ka viens no biosfēras mērķiem ir radīt augstāku sfēru, – vai tā arī jums šķiet muļķīga?

Rīss: Es šeit nelietotu vārdu “mērķis”. Mēs jau runājām par pēc-cilvēka evolūciju, un viens no šīs evolūcijas iespējamiem virzieniem tiešām ir kaut kādā veidā savienota apziņa. Protams, ja mēs runājam par būtnēm uz silīcija bāzes, tad tās būs saslēgtas tīklā. Šādā nozīmē noosfēra, manuprāt, ir viena no iespējamām nākotnēm. Bet tas nenozīmē, ka ir kāds īpašs mērķis. Tā jau varētu būt nākamā lieta, kas parādīsies pēc tam.

RL: Mans pēdējais jautājums nebūs saistīts ar zinātni. Vai jūsu kā Karaliskā astronoma galvenais uzdevums ir izskaidrot zvaigžņotās debesis karalienei?

Rīss: Ne gluži, tas man tāds anahronisks tituls. Kādreiz to piešķīra cilvēkam, kurš vadīja 1675. gadā dibināto Griničas observatoriju. Un tas bija pirmais publiski ieceltais zinātnieks, jo astronomija, ja neskaita medicīnu, bija pirmā zinātnes nozare, ar kuru sāka nodarboties profesionāļi. Profesionālu fiziķu un ķīmiķu tajā laikā vēl nebija. Pirms 50 gadiem Griničas observatorija tika pārveidota par muzeju, jo tagad mums ir teleskopi Čīlē un Havaju salās – labāks klimats un tamlīdzīgi –, un kopš tā laika Karaliskā astronoma vārdu piešķir kā goda titulu vecākajam šīs nozares zinātniekam.

RL: Jūs tātad neesat izskaidrojis zvaigznes karalienei?

Rīss: Nu, ja karalieni tas interesētu, es būtu pirmais, kam viņa to prasītu.