Kad vārdi atdzīvojas

Rīgas Laiks: Kā jums vispār ienāca prātā kļūt par politiķi?

Janīna Kursīte: Tā kā es ticu likteņa nejaušībām, dzīve ar mani ir izspēlējusi šādus lēcienus vairākkārt. Protams, pirms es lecu, es pārdomāju un šaubos. Bet – nē, es neuzskatu, ka es esmu kļuvusi par politiķi. Būdama humanitārās jomas pārstāve gan Zinātnes padomē, gan citur, es gadu no gada saskāros ar to, ka humanitārā joma tiek pastumta malā. Un sanāk vai nu sūdzēties, ka tā netiek respektēta, vai arī mēģināt ietekmēt. Vienā brīdī tas sakrājās. Es tagad pat nevaru vairs precīzi pateikt, kad tas bija. Bet sakāpa tā sajūta, ka mēs nevaram aizmirst mūsu tradicionālo kultūrvērtību pieredzi – drudžaini grābjot no viena un no otra, veidojot mūsu nākotnes vīziju. Šķita, ka vajag būt kādam, kas par to iestājas. Var jau teikt, ka Saeimā ir vajadzīgi tikai divu profesiju pārstāvji – juristi un ekonomisti. Taču ir labi, ja tur ir arī kāds dakteris. Vai mūziķis. Protams, Saeima, kurā būs deviņdesmit deviņi filologi un viens jurists, diez vai tā būs laba Saeima. Pauls Raudseps to, ko es daru Saeimā, nosauca par ekspedīciju. Jā, tā ir ekspedīcija – ne tikai ar izzināšanas mērķi, bet arī ar mērķi mēģināt kaut ko izmainīt. Taču tā nav mana patīkamākā tēma, par kuru es runājos ar draugiem. Man ir simts un viena daudz aizraujošāka tēma.

RL: Paši politiķi arī bieži saka – nu ko mēs varam mainīt, ir tik daudz dažādu ierobežojumu, tāds spiediens un šāds spiediens. Deputāti visu noveļ uz valdību, ministri – uz ierēdņiem, ierēdņi – uz likumiem. Neviens neko nevar mainīt!

Kursīte: Jāsāk ar to, ka nevis jāmeklē, kurš vainīgs, bet jāskatās, vai ir iespējams ko mainīt. Saeimā ir šie simts cilvēki, katram ir sava pieredze, katram arī savs spiediens, katrs orientējas kādā jomā. Kad saskaras dažādi viedokļi, tad ar fizisku pārsvaru vai ar argumentāciju uzvar viens no tiem. Ja tas nav mans priekšlikums, man ir divas sajūtas – bezpalīdzība un doma par to, ka ir jāatkāpjas, jālaiž kāds cits manā vietā. Taču nedaudz padomājot, es saprotu – ja pēc katras neveiksmes es mainīšu jomu, tad dzīvē paliks ļoti maz vietu, kurās es varu kaut ko mainīt. Es varu mainīt rakstot, paldies Dievam, nav padomju laiki, es rakstu tā, kā es redzu, kā man patīk. Protams, man vēl jāpārliecina izdevējs, ka tas kādam ir vajadzīgs. Otra iespēja ir pārciest. Saprast, ka ir laiki, kad apzināti vai neapzināti notiek tā, ka, neskatoties uz politisko piederību, sākas pasionāra kustība. Kāds apelē pie sirdsapziņas, tas nostrādā un tas aiziet. Un ir laiki, kad mēs pinamies kā pa pakulām. Vieglākais ir teikt, ka mani nesaprot, ka es neko nevaru mainīt. Samierināties. Nē, es nevaru teikt, ka samierinos – tā nav īpaša komforta sajūta, kad es lasu kaut kur komentāros aicinājumu visus pakārt. Mirt nevienam negribas, taču, ja pēc tam atnāks kāds Napoleons vai deviņdesmit deviņi citi vietā, kas varēs kaut ko mainīt, tad es teiktu – jā. Bet šo es uztveru kā tādu krēslas laiku, kad es personīgi neredzu gaismu. Gatavojot vārdnīcas, es pēdējo piecu, septiņu gadu laikā pārlasīju latviešu literatūru un sapratu, ka mēs esam pilnīgi citi latvieši ar pilnīgi citu latviešu valodu nekā Jaunsudrabiņa vai Andreja Upīša laikos. Un pat pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, pārlasot Imanta Ziedoņa “Kurzemīti”, tu saproti, ka kuģis ir aizbraucis kaut kur pavisam citur. Mēģinot saprast, kur mēs ejam, mani ik pa brīdim pārņem drebuļi kā Dombura raidījumā, kad tev pēkšņi paprasa: “Bet ko jūs liekat priekšā?” Ja jūs man uzprasīsiet – es nezinu, ko lai es lieku priekšā. Es varu piedāvāt piecus, desmit scenārijus, taču, skatoties atpakaļ, mēs redzam, ka tā ir stikla pērlīšu spēle – jo vairāk mēs liekam priekšā, jo lielāka ir vilšanās sajūta. Mēs nevaram atgriezties 90. gadu sākumā, kad mūs apvienoja pretestība padomju varai. Tad sekoja Rietumu pieredzes uzsūkšana. Un nu ir izveidojies strupceļš, kad tu esi vīlies gan sevī, gan citos. Un ir tumsas sajūta. Viens ir teikt – mēs padodamies. Kā valsts, kā cilvēks, es kā pilsone. Otrs ir intuitīvi, nojautu līmenī mēģināt kārpīties un atrast ceļu.

RL: Vai dzīvošanai vispār ir vajadzīga kaut kāda valsts identitāte, nacionālais mērķis? Varbūt dzīvot var vienkārši tāpat?

Kursīte: Dzīvot var jebkā. Protams, atsevišķi indivīdi ir spēcīgi, viņiem nav vajadzīga šī nostāšanās kopējā rindā. Taču tad, ja es paklūpu, es zinu, ka kāds līdzās mani pacels. Vai tad, ja es apjūku, es varu balstīties tradīcijā. Kamēr viss ir labi, tradīcijai var nebūt nozīmes, tāpat kā valstij var nebūt nozīmes. Bet tad, kad iet slikti, tad valsts un kopīgās garīgās vērtības balsta. Tas patriotisms mūsdienās droši vien nevar būt tāds, kāds tas bija 30. gados. Taču tas ir nepieciešams, it īpaši krīzes apstākļos.

RL: Jūs esat patriote?

Kursīte: Tas ir tāds pats jautājums kā “Vai jūs ticat Dievam?” Atbilde uz šādiem jautājumiem jebkurā gadījumā nonivelē tos. Es kā folkloriste uz sakrāliem jautājumiem neatbildu tieši.

RL: Bet ja es jautātu – vai jūs esat laba patriote?

Kursīte: Nekad nevar būt labs patriots, kurš nevarētu būt vēl labāks patriots. Taču ne mana māte, ne tēvs, ne vectēvs tādu vārdu kā patriotisms nekad nav mutē ņēmuši. Tas bija patriotisms caur katrreiz konkrētu rīcību, un par lietām, kas ir būtiskas, skaļi nekladzina. Tāpat kā par mīlestību. Protams, kad tu esi tikko iemīlējies, it sevišķi jaunībā, tev gribas par to runāt, taču, jo vairāk tu atklāj uz ārpusi, jo tas spēks pazūd. Tā taču ir ar visām lietām – ja tu kaut ko gaidi, sapņo par to un izstāsti citiem, tad deviņdesmit deviņos gadījumos no simt tas nepiepildīsies. Patriotisma sakarā ir zināma paaudžu nesaprašanās, jo vecākajai paaudzei bija svarīgi par to runāt, bet vidējai paaudzei, kas piedzīvoja padomju patriotisma uzmācīgo veseru klaudzināšanu ar obligāto dzejoļu skandināšanu un piedalīšanos manifestācijās, bija jāiziet zināms loks, lai saprastu, ka tas tomēr ir svarīgi. Arī man pašai.

RL: Jūs taču ik dienas sastopaties ar studentiem. Kā jūs uztverat to, ka viņiem šobrīd ārzemēs ir pavisam normāla iespēja mācīties vai dabūt darbu?

Kursīte: Pirmkārt jau, studenti ir dažādi. Filologi parasti nav tie, kas sapņo par braukšanu uz ārzemēm, tā tomēr pamatā ir latviešu filoloģija. Drīzāk varētu būt runa par to, ko darīt pēc studiju beigām, kā atrast darbu – vai ir jāpārkvalificējas, vai ir jāpiemācās klāt. Un tad ir svarīgi atkal paskatīties vēsturiskā perspektīvā. Kāpēc ir svarīga tradīcijas zināšana, vēsturisku notikumu zināšana? Kad tika atcelta dzimtbūšana, bija mazas iespējas tikt pie zemes, mazas izglītības iespējas, un latvieši izskrēja pa visu pasauli. Taču bija spēcīga motivācija pēc tam atgriezties. Kas šo motivāciju rada? Tēvzemes un vietas mīlestība. Ja tās nav, tad kāpēc lai cilvēkam ar labām darba priekšrocībām būtu jāatgriežas? Tā ir vietas homogenitātes apziņa. Mūsdienu Eiropā tā pamatā ir ekonomiskā identitāte, kas ir pamatā vietas maiņai. Bet tradīciju cilvēkam svarīgāk ir tas, vai viņa dzimtajai vietai ir atmiņa. Svarīga ir kāda mistiska saikne starp mani un citiem cilvēkiem, lai es paliktu tajā vietā. Labs piemērs ir Kaļiņingradas apgabals, no kura vienus cilvēkus ar varu izsūtīja, bet citus ar mānīšanu ieveda. It kā kopš 1946. gada jau trīs paaudzes dzimušas, taču joprojām lielākai daļai sajūta ir kā uz čemodāniem. Vieta nepieņem. Vai arī viņi nepieņem vietu. Tā tas ir. Var būt, ka tas mainīsies. Un jau mainās – tiek kultivēts uzskats, ka valodai, kurā mēs runājam, nav nozīmes. Vieglāk ir pieķerties spēcīgākai, plašākai valodai, patverties tajā. Taču vienalga mēs atgriežamies pie dzimtenes jēdziena, tikai plašākā izpratnē. Kad es kā indivīds viens nejūtos droši, ja Latvija man nav pietiekami spēcīgs balsts, es mēģinu atrast kaut ko spēcīgāku – vai tas ir angļu vai amerikāņu, vai vācu valodā. Un tāpēc ir jādomā – vai latvieši kā tauta sevi nav izsmēlusi? Tāds iespaids rodas. Latvieši negribīgi pieņem svešo, no vienas puses, tas ir saprotams – nelielām kopienām ir jābūt noslēgtām. Taču tā noslēgtība noved pie tā, kas notiek kolonijās. Kā latgaļu kopienā izsūtījumā Sibīrijā – sākumā viņi precējās tikai ar latgaliešiem, taču ātri tās iespējas tiek izsmeltas. Tad paplašinājās uz katoļiem – poļiem, tad uz kristiešiem – krieviem. Tagad tur nāk iekšā tatāri musulmaņi. Un man liekas, ka lai latviskais un valstiskais iegūtu kaut kādas svaigas asinis un rīcības brīvību, mums ir jāpārskata sava attieksme, piemēram, pret baltvāciešiem. Par baltvācu kultūras ietekmi, kuru mēs visu laiku esam metuši prom.

RL: Kas tur būtu jāpārskata? Kas mums šobrīd traucē?

Kursīte: Cik mēs par viņiem zinām? Cik mēs viņus uzņemam savā kultūrā? Ja mēs skatāmies muzejos, kādas tur ir kultūras vērtības? Tie ir pārsvarā latvieši vai vācieši, kas rakstīja latviski. Kur mums ir Kaizerlinga muzejs? Vai mums ir tulkojumi? Pirms pāris gadiem Vācijā bija plaša konference, kurā piedalījās 12 valstu literatūrzinātnieki, vēsturnieki. Bija ideja, ka katrai valstij jāpiedāvā pieci rakstnieki, kas veidotu tādu Baltijas kultūras ceļu. Lietuvieši ir pieņēmuši un piedāvā polisko, poļi savukārt šo Lietuvas lielkņazistes mantojumu velk pie sevis, baltkrievi to uzskata par baltkrievisko. Mickeviču, piemēram. Bet mums? Rainis, Aspazija, Čaks… Mēs nezinām ne krievisko, ne baltvācisko mantojumu. Otrs piemērs – latviešu trimdinieki. Deviņdesmito gadu sākumā viņus uztvēra ar atplestām rokām, bet vēlāk iestājās atsalums. Nevar neredzēt, ka īpaši gaidīti viņi šeit netiek. Mēs uztveram viņus kā citādos latviešus. Tas pats ir ar Austrumu latviešiem. Bija cilvēki, kas gribēja braukt atpakaļ un piederēt šai identitātei, taču viņus nepieņēma. Man liekas, ka mums ir jāpaplašina identitātes apziņa. Lai centrs būtu spēcīgāks, ir jābūt plašākām malām.

RL: Joprojām neatrisināta problēma taču ir Latvijā dzīvojošie “krievvalodīgie”. Lai kā šī tēma netiktu politizēta, it īpaši uz katrām vēlēšanām, tā taču ir joprojām ļoti interesanta sociālpsiholoģiska tēma. Ko tur vajadzētu darīt? Pieņemt viņus kā Latvijas nācijas sastāvdaļu, turpināt integrēt? Vai gaidīt, lai viss atrisinās pats no sevis?

Kursīte: Gaidīšana ir visvieglākais, taču – kurš kuru pārgaidīs? Es domāju, ka kultūrvēsturiski krievi un baltkrievi mums ir vistuvākās tautas, ja neskaita baltus. Gan kultūras ziņā, gan kā robežtautas. Un tas ir daudz labāk, kā tad, ja to vietā būtu kādas svešas, nepazīstamas un kareivīgas identitātes pārstāvji.

RL: Jūs domājat turkus?

Kursīte: Nu, piemēram. Bet tagad mums ir lēni un pacietīgi jāmēģina veidot kopīgu kultūru. Redzat, pat es saku – jāmēģina veidot. Tas nav viegli, kaut mums būtu piecas integrācijas ministrijas, ja nebūs konkrētu kultūras apmaiņas un satikšanās vietu, tas nenotiks. Pat pie mums, Filoloģijas fakultātē Slāvu nodaļā bija ļoti jauks students, tagad doktorants Jaroslavs Firsovs – mēs ar viņu sarunājāmies par mūs abus interesējošām folkloras tēmām, un man brīžiem šķita, nu, pāriesim labāk uz krievu valodu, jo savādāk ir grūti sarunāties. Nu, var redzēt, ka tā nav pilnvērtīga saruna. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad mēs aizbraucām kopīgā ekspedīcijā uz Latgali. Viņš nokļuva latviešu vidē, vienlaikus varēja būt par starpnieku ar pierobežas iedzīvotājiem, kas runāja krieviski. Un Ukrainas ekspedīcijā, kas jau bija trešā vai ceturtā kopīgā ekspedīcija, mēs jau varējām pāriet uz sarunu latviešu valodā. Bija mainījies kultūras lauks. Es nesaku, ka vienīgā iespēja ir kopā iet izlūkos, taču tikai kopīgā darbībā tas var notikt. Nereti šī nesaprašanās rodas no tā, ka latvieši vai, piemēram, igauņi daudzu gadsimtu garumā ir piedzīvojuši dažādus svešus kaklakungus. Visu laiku bija jārunā citā valodā – vāciski, zviedriski vai poliski. Latviešu valoda bija ģimenes valoda. Ar krieviem ir otrādi – paaudžu paaudzēs viņi ir pieraduši, ka viņu valoda ir dominējošā. Pat protot latviešu valodu, viņiem ir grūti pāriet uz to. Taču visu var saprast salīdzinājumos. Šobrīd Novosibirskā, kur ienāk ķīnieši un vjetnamieši ar pavisam citu kultūru, indoeiropiešu pēctečiem ir ļoti grūti turēties pretī tik spēcīgai identitātei.

RL: Interesanti, ka mēs pat īsti nezinām, no kurienes cēlusies nicinošā iesauka “gansi”, ko dažkārt krievi lieto attiecībā uz latviešiem.

Kursīte: Es esmu to nedaudz pētījusi novadu sakarā. Vienmēr, lai spēcīgāk izjustu, kas mēs esam, kas mūs apvieno, ir nepieciešams otrs. Un visbiežāk tas ir kaimiņš. Kad lietuvieši saka “zirgagalva”, tas tiek lietots pierobežā. Dziļāk Lietuvas teritorijā tas vairs netiek lietots. Bet “hansi”, tas, es domāju, ir ienācis pēc Otrā pasaules kara.

RL: Kā Ansīši, vācu pakaļskrējēji?

Kursīte: Jā.

RL: Bet es nesen dzirdēju interesantu versiju, ko esot apgalvojis kāds krievs – ka tas ir no vārda “gans”. Latvieši kā ganu tauta.

Kursīte: Diez vai. Lai gan Baltkrievijā, kur bija saskare ar latviešu kolonijām 19.gadsimtā, latviešus sauca par putriķiem. No tā, ko latvieši ēda. Sākumā par to smējās, bet vēlāk, kara laikā novērtēja. Kā man teica kādi baltkrievi – pateicoties jūsu putrām, mēs izdzīvojām. Bieži šādas iesaukas rodas no tā, ko ēd, vai no tā, kā ģērbjas. Saka – “saģērbies kā suits”. Vai čangaļi – no vārda “čangas”, kas ir pelavas, no graudiem atsijātās nederīgās daļas. Vai vācieši – no “vāk”, “vēkšķēt”, attiecinot to uz nesaprotamo valodu. Lai es noturētu savējo identitāti, man ir jāizsmej pretējā.

RL: Runājot par jūsu “Vārdenēm”, 70. gadu beigās es lasīju stāstu par cilvēku, kurš izmisīgi mēģina atcerēties kādu agrāk zinātu vārdu, kādas smilgas nosaukumu, kas viņam dzīvē praktiski vairs nav vajadzīgs, taču ir svarīgs kā vārds. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados tam bija arī tāda nacionālpatriotiska nozīme, jo latviešu valoda bija vienīgais, kur varēja patverties. Kāpēc jums šobrīd ir svarīgi vākt un paglābt izzūdošus vārdus?

Kursīte: Tā ir sava veida aizraušanās. Mani interesē vārdu etimoloģija, ko vārds ir nozīmējis iepriekš, kā tas ir pagriezies ar citu pusi pēc kāda laika. Bet kā tas sākās? Man šķiet – ar ekspedīcijām, pirms kādiem desmit gadiem, kad mēs satikām cilvēkus, kuri ir pēdējie savas valodas nesēji. Un mēs redzējām to, kā viņi mēģina atcerēties vārdus. Tas bija Kuršu kāpās, Nidā, mēs tur satikām kādu sievieti, kas bija palikusi vienīgā, kas zina kursenieku valodu. Tā ir kurzemnieku valoda, kas šeit bija atbraukuši un palikuši, bet viņu valoda iekonservējās un palika tāda, kāda tā bija 15.–16. gadsimtā. Protams, nāca klāt ģermānismi, vēlāk bija ekonomiski izdevīgi pāriet uz vācu valodu, bet pēdējie, kas saglabāja šo valodu, bija zvejnieki. Viņi uzskatīja, ka zivs labāk ķersies, ja to uzrunās savā valodā. Ar sievieti, kuru mēs satikām, sarunājāmies vāciski un krieviski, mēs aizgājām uz kapiem, kur ir ļoti interesantas kapu zīmes – bruņurupuču formā, un katrā ir zīmītes, kas norāda, vai tā ir sieviete vai vīrietis, cik bijuši bērni un tā tālāk. Sākām runāt par šīm zīmītēm un vienā brīdī viņai atnāk atpakaļ kursenieku vārdi. Atsprāgst vaļā, kas parasti ir aizmirsts. Tad viņa atcerējās dziesmu, ko viņai bērnībā māte dziedājusi… Kas tas ir? Vārdu fetišisms? Tā sajūta, ka tu piepeši atceries, caur vārdiem atnāk atpakaļ pagātne, tā iegūst formu, apjomu un ticamību. Paceļot vienu vārdu, mums atklājas aizgājusī pasaule. Vai tā ir nekrofilija? Nē, tas vārds atdzīvojas. Otrs gadījums bija, kad mēs aizbraucām uz Zviedriju pie kurseniekiem, trīs brāļiem, kam visiem bija septiņdesmit, astoņdesmit gadi, bet savā starpā viņi vēl sarunājās kursenieku valodā, protams, ierobežotā apjomā. Sievas viņiem ir zviedrietes, un viņi sarunājas šajā valodā, lai viņas pakaitinātu. Bet aiz katra vārda ir arī savs stāsts. Ja sākumā es tos tikai pierakstu ekspedīcijas dienasgrāmatā, tad vēlāk, kad mēģinu paskatīties latviešu daiļliteratūrā, es saprotu, ka daudziem vārdiem mēs mēdzam pabraukt garām, pavirši lasot un nepamanot.

RL: Jūs varat atšķirt rakstnieka izdomātu jaunvārdu no agrāk lietota, bet vēlāk aizmirsta senvārda?

Kursīte: Ne vienmēr. Parasti saka, ka Rainis bija tas, kurš pēc tautiskās atmodas, pēc Kronvalda un Alunāna, piedāvāja daudzus jaunvārdus. Taču, skatoties vecajās vārdnīcās, var ieraudzīt, ka Rainis samērā daudzus vārdus kā zaķus aiz ausīm ir izcēlis no šīm vārdnīcām un, neko nesakot, ielicis savā tekstā. Vai – Marģera Zariņa “Viltotajā Faustā”, kuru es lasīju, berzēdama rokas priekā par to, cik daudz tur ir vecvārdu, līdz pamanīju, ka viņam uz vairākām lappusēm nāk vecvārdi, kas sākas ar vienu un to pašu burtu. Tad es paņēmu Endzelīnu un Mīlenbahu – izrādās, ka viņš, lai vienkāršāk, ņēma un norakstīja pēc kārtas. Tā arī Rainis daudzus vārdus iemānīja iekšā tik viltīgi, ka lasītājs pat nepamanīja, kādas senas vai dziļas saknes tiem ir. Arī personvārdus – Zane, Lelde – viņš ņēma no vecajiem kalendāriem, meklēja un iedziļināja. Tā ka atšķirt jaunvārdus no vecajiem bieži vien ir ļoti sarežģīti.

RL: Mani vienmēr ir mulsinājušas tās atsauces vārdnīcās uz konkrētiem teicējiem. Vai nav risks, ka vārdu, kas atrasts tikai vienā avotā, šis pats teicējs arī ir izdomājis? Ka viņš vai viņa ģimene bija vienīgie, kas to vispār ir lietojuši?

Kursīte: Valodnieki bieži vien izdomā jaunus vārdus vai arī mēģina atcerēties, kā kādu lietu ir saukuši bērnībā. Ļoti bieži tas var būt vienīgais vārda lietojums. Tā arī jaunvārdu radīšana – kad Kronvaldu Atis apsēdās un centās izdomāt, kā to nosaukt. Pārējiem atliek tikai pieņemt vai nepieņemt. Manā gadījumā vārdnīcās ir iekļauti pamatā pašas savāktu teicēju vārdi. Es atceros konkrēto situāciju un šis cilvēks ir man acu priekšā. Mani neinteresē pārbaudīt vai atrast vēl kādu avotu. Dažkārt vajag apstāties. Pietiek, ja tas ir viens cilvēks, kas to izrunājis – ja tas vārds kaut ar vienu sānu uzrunās, tas atdzīvosies. Mans uzdevums ir izveidot šādu vārdu ēdienkarti. Vai tas kādam garšos? Cik plaši to lietos? Ja es par to domāšu, es neko nevarēšu uzrakstīt.

RL: Vai ir vārdi, kurus jūs apzināti neiekļāvāt?

Kursīte: Veidojot vārdnīcu, es domāju, kā tos salikt tīri tematiski. “Novadu vārdenē” ir daudz vārdu par laika apstākļiem, par ēdieniem. “Tautlietu vārdenē” es vairāk iekļāvu tos, kas saistīti ar mitoloģiju, folkloru. Vai, piemēram, vārdu “pulkstenis” – no sākuma domāju, kā es viņu te ielikšu, bet paskatījos, ka tas sākotnēji ir apzīmējis zvanu, koka zvaniņu, no vārda “pulkstēt”. Un Porukam vai tautasdziesmās ir sastopami izteicieni “sist pulkstentiņu”. Lai vārds man noderētu, ir jāatrod kaut kāds stāsts. Citkārt pietrūkst piemēru, bet man ir svarīgi arī tas, kā sarindot piemērus. Zinātniskās vārdnīcās to vienkārši min visus pēc kārtas, bet es centos, lai izveidojas stāsts – brīžiem komisks, brīžiem absurds.

RL: Vai jūs, runājot par valodu, lietojat tādu terminu kā “nepareizs”?

Kursīte: Nē, laikam tāpēc, ka man bija ne pārāk patīkama zinātniskās darbības sākuma pieredze. Kad es atgriezos no Tartu un sāku lasīt referātus Zinātņu akadēmijā, Latviešu valodas institūtā, es saņēmu aizrādījumus. Kad tev zīmītē piesūta, kas ir pareizi, kas ir nepareizi, tas izraisa kompleksus. Tu saproti, ka tas, kas tev agrāk likās pareizi, pēc brīža var izrādīties nepareizi, un otrādi. Protams, ja žargona vārdi pārmāc visu pārējo vārdu krājumu, rodas bīstama sānsvere. Taču arī tad, ja ir pilnīgi sterila valoda, tā ir kā ar veļas pulveri izskalota – smaržo labi, bet negribas lietot.

RL: Vai nav tā, ka mūsdienās ir pilnībā izplūdušas robežas starp valodas slāņiem – augsto, zemo? Tas ir dabiski novecojis un aizgājis, vai arī to būtu kaut kā jācenšas labot?

Kursīte: Es varētu atbildēt ar pretjautājumu – vai tas ir novecojis, ka mūsdienu dzejnieku daiļradē līdzās verlibram, līdzās dzejprozai parādās četrpēdu trohajs, jambs? Tas ir ieslēgts citā ārējā formā. Agrāk, Stendera laikos, tas bija ļoti stingri – te ir augstais žanrs, te vidējais, te – zemais, un bija absolūti neiespējami tos sajaukt. Rainis ar simbolistiem un jaunromantiķiem mēģināja kaut ko pamainīt, pielikt kaut ko četrpēdu jambam, pielikt klāt kaut dažas rindiņas brīvajā jambā – lai piesaistītu uzmanību tam jaunajam, lai parādītu, ka tik stingrs sadalījums nedzīvo. Pateikt, ka tas ir aizgājis, ir pāragri. Intīmā sarunā diez vai ir pareizi lietot to valodu, ko tu lieto oficiālā satiksmē. Tas neuzrunās. Valodas slāņos tāpat kā cilvēkā ir ielikts šis dalījums divos vai trijos slāņos – zemajā un augstajā, pareizajā un nepareizajā. Ja pārāk cieši tiek savilktas atsperes, tas nestrādās. Savukārt, ja nav sajēgšanas, kā runāt publiski un kā – tuvu čomu pulciņā, tad izveidojas tāda situācija, ka valodā staigā kā pa purvu. Un bez stigas. Ir jāzina, ka eksistē stigas.

RL: Vai jūs par valodu teiktu, ka tā ir instruments, kuru lieto, vai tomēr, ka tā ir dzīvs organisms, kas dzīvo pati savu dzīvi?

Kursīte: Es par to pat neesmu domājusi. Es tikai saprotu, ka tas ir kaut kas svarīgs. Pārejot uz citu valodu, atkarībā no tā, cik es to izjūtu, var just arī to, kā valoda mani vada. Bet reizē arī valoda ir kā instruments, kā vārdošana. Valodu lieto arī dziednieki. Zilā kalna Marta ļoti precīzi ar valodu kā instrumentu piemeklēja atslēgu katram konkrētajam Ilmāram, Inai vai Pēterim. Tas ir instruments, taču tas nav šķirams no tā, kam šis instruments pieder. Gluži tāpat kā ar lietām un cilvēkiem. Ja mēs paskatāmies dekadences laika literatūrā – Virzam vai Viktoram Eglītim vispār nav lietu pasaules. Viņu varonim nekas nepieder, viņa pārdzīvojumi, viņa pasaule ir absolūti nemateriāla. Bet paiet desmit gadi, tam pašam Virzam sākas kaut kas līdzīgs akmeisma periodam un viņš pēkšņi pamana, ka caur lietu, kas pieder cilvēkam, mēs varam viņu daudz labāk saprast. Cilvēka lieta ir daļa no viņa. Braucot ekspedīcijās, es ievēroju, ka pēc lietām, kas pieder cilvēkiem, es varu uzreiz jau pateikt, kā veidosies saruna. Valoda nav lieta, to nevar aptaustīt, bet tā ir tā netveramā lieta, kas cilvēkam pieder. Tā manī ir ielikta no dzimšanas vai ar izglītību un tā liek teikt to vai citu, paver vai noslēdz ceļu uz saprašanos, uz kādu tiltu atvēršanu vai nogriešanu. Ir brīži, kad “kāds parauj aiz mēles”, likās, nu es taču nelamāšos, bet sāku lamāties. Kas parāva mani? Kas nostrādāja? Es nezinu.

RL: Vai jūs vērojat, kā mainās valoda interneta ietekmē?

Kursīte: Mani interesē lamuvārdi kā tādi. Es skatos, kā tie mainās, kā mainās leksikons, lamuvārdu sintakse teikumos. Mani valoda interesē kā mitoloģijas elements. Dzīvnieku pieminēšana, dažādie sabrauktie eži. Mani interesē, kā mītiskais atdzīvojas samērā atbrīvotajā interneta vidē.

RL: Kas ir jūsu visbiežāk lietotais vārds?

Kursīte: Studenti man ir teikuši… Man ir viens žests (rāda enerģiski sakrustotas rokas). Kad kāds vai es pati pārāk gari runāju, es šādi saku “stop”. Žestu valoda mums ir vissenākā. Sarunā es visbiežāk uzdodu vienu jautājumu – cenšos noskaidrot, no kura novada ir nācis sarunbiedrs. Ja mēs nepazīstam cits citu, caur senčiem, caur vietu var atrast kopējos pieturas punktus.

RL: Vai jums pieder kāda unikāla lieta?

Kursīte: Vai unikāla – nezinu. Tās ir ar manu nodarbošanos saistītas lietas – kādi manuskripti, ko kāds ir uzticējis man. Dzīvesstāsti, dienasgrāmatas. Kādas lietiņas ar īpašuma zīmēm. Kad ekspedīcijās ir atrasts kontakts, es esmu tās saņēmusi kā īpašu labvēlības zīmi. Vai zeķes pašadītas. Viena sieviete Latgalē apdāvināja visus ekspedīcijas dalībniekus par to, ka mēs viņu uzklausījām. Viena viņas tamborētā sedziņa šobrīd atrodas fakultātē – tamborēta ar bērza zariņu Sibīrijā, jo adatu viņai nebija. Bija arī otra sedziņa, kas tamborēta ar zivs asaku. Nu, liekas, kas tur liels – sedziņa. Taču es pieķeros lietu pasaulei. Ar patiku pārlasu Gogoļa “Mirušās dvēseles” par Pļuškina lietām. Un ar patiku es vēroju, kā lietas papildina cilvēkus. Jaunībā tas kaitināja – šķita, ka lietas pasaka par cilvēku daudz. Un vienā brīdī ir tā, ka lietu pietiek un cilvēks paliek ar lietām no laikiem, kad viņam ir bijis labi. Agrāk varēja atrast daudzus dzīvokļus ar lietām no Ulmaņlaikiem, ar Pirmā pasaules kara lietām. Pēc tam es sapratu, ka tas varbūt ir labi – ka cilvēkam lietas dod patvēruma un drošības sajūtu.

RL: Vai ir kāds vēsturisks periods, kurā jūs gribētu dzīvot? Vai vismaz padzīvot.

Kursīte: Es gribētu katrā laiciņā drusciņ padzīvot, lai paskatītos, vai es galīgi aplam neesmu tos iedomājusies. Tādā kā ekskursijā. Ar apstājienu, kā saka pasakās. Sākot no deviņdesmitajiem, lai saprastu, kas tur notika. Tad – astoņdesmito sākums. Septiņdesmito sākums. Sešdesmito sākums. Tā visu divdesmito gadsimtu. Tad pārdomātu, salīdzinātu… Nebūtu slikti vēl kādu gadsimtu paņemt.

RL: Tad jūs tomēr pēc dabas esat vācēja.

Kursīte: Šķiet, ka jā. Bet, kad ir savākts, tad kaut kas ir arī izsmelts. Nav tā, ka es pieķertos lietām.

RL: Vai savas dzimtas saknes jūs pētāt?

Kursīte: Pētīt nepētu, bet ik pa laikam ir vilinājums, it īpaši saistībā ar tēva uzvārdu. Es nepārgāju vīra uzvārdā, un Kursīšu saknes, tas, kā tās radās Latgalē, mani interesē. Protams, to var atrast – līdzīgi kā ar igauņu kolonijām, arī kurši daudz kur aizgāja un apmetās, arī Latgalē. Mammai bija uzvārds ar ne tik caurspīdīgu etimoloģiju – Teivāne. Tur varētu būt somugru sakne “taiv” – debesis, bet varbūt jāmeklē kaut kāds cits skaidrojums. Man vecmamma bija ļoti laba stāstītāja, viņas nostāsti par dzimtu un vecajiem laikiem bija kā papildinājums pie pasakām.

RL: Kādas ir jūsu pirmās bērnības atmiņas?

Kursīte: Viena ir tāda – mani mazgā vanniņā, nezinu, kas – tēvs vai māte. Un mazgājoties dod zivi ēst. Un tā zivs ir ļoti garšīga. Tur, kur mēs dzīvojām, bija upe. Tēvs un pārējie tur makšķerēja, un tās zivis bija garšīgas. Man joprojām zivs ir pie mīļākās ēdienkartes daļas. Citas bērnības atmiņas, kas varētu būt vēl agrākas, saistās ar kādu laiku ap Jāņiem, kad mēs ar citiem bērniem stāvam upmalā un es skatos, kā visi pieaugušie veļas lejā – sievietes un vīrieši līksmē veļas lejā pa nogāzi. Un vēl pie bērnības atmiņām jāpieskaita tā dabas sajūta, par kuru es tikai tagad saprotu, ka tā bija tāda idilliska vieta, nepiesārņota – ar daudz kokiem, āmuļiem, upi, kurā dzīvoja Bomba (tā mūs baidīja, lai bērni tur neietu). Tā dabas sajūta reizēm atgriežas.