Penis zem galvas

Diezgan daudzi (arī es) gatavi tērēt milzum daudz enerģijas, iegrozot savu dzīvi tā, lai nekad nevajadzētu apsiet kaklasaiti. Es bieži esmu lauzījis galvu, kāpēc gan tā. Kāpēc kaklasaites apveltītas ar šādu simbolisku varu? Nevar teikt, ka pārējās formāla ietērpa sastāvdaļas – baltie krekli, klasiski piegrieztas bikses, vestes vai žaketes – izpelnītos tādu pašu sašutumu. Nez kāpēc, apsienot kaklasaiti, sajūta ir tāda, it kā mēs pieliktu treknu punktu. Tieši šis akts pārvērš visus uzskaitītos atsevišķos elementus par formālu apģērbu ar visām no tā izrietošajām asociācijām, uzvedinot uz domām par varas gaisotni biznesa apspriežu telpās vai kāzu un bēru ceremoniālo formalitāti – par visu plašo oficiālo padarīšanu pasauli, kurā noteicēji vienmēr ir uzvalkos tērpti vīri. Bez šaubām, iebildumi pret kaklasaiti lielā mērā saistīti ar šī priekšmeta absolūto bezjēdzību. Kaklasaitei nav pilnīgi nekādas praktiskas funkcijas. Ne tā neļauj nošļukt biksēm, ne arī pasargā no aukstuma. Piedevām vēl kaklasaite ir visai neērta – tik ļoti neērta, ka tās apsiešana gribot negribot jāizjūt kā padevības žests, kā negribīgs uzticības zvērests visam, ko uzvalkam vajadzētu pārstāvēt.

Un tomēr, ja mazliet padomā, tas viss ir nedaudz dīvaini – tas ir savā ziņā paradokss. Jā, kaklasaite iemieso visa formālā apģērba kopējo ideju, bet daudzējādā ziņā tā taču ir tam pilnīgs pretstats. Galu galā, visam pārējam formālās situācijās pieprasītajam ietērpam raksturīgs gandrīz pilnīgs dekoratīvu elementu trūkums. Tas parasti ir tumšs, svinīgs, garlaicīgs. Kaklasaite it kā būtu izņēmums. Kaklasaite ir vienīgā iespēja ieviest savā ārienē nedaudz krāsas – mazliet izpausties. Tādā gadījumā – kāpēc tieši tas objekts, kas vismazāk līdzinās formālam apģērbam kā tādam, mūsu acīs iemieso tā kopējo ideju?

Ne jau vienmēr vīriešu formālais apģērbs bijis tik garlaicīgs. Piemēram, Elizabetes laikos vīrieši – īpaši, ja viņi bija bagāti un ietekmīgi, – ar savām uzkrītošajām rotaslietām un spilgtajām, dekoratīvajām apģērba krāsām neatpalika no sievietēm, ķeroties pat pie parūkām, pūdera un smiņķa (teiksim, Luija XIV galmā). Tas mainījās 18. gadsimtā – periodā, ko daži modes vēsturnieki mēdz dēvēt par lielās vīrišķās atteikšanās laikmetu. Pēkšņi vīriešu apģērbam vajadzēja būt ne tik greznam un daudz lietišķākam nekā sieviešu drēbēm. Ar laiku parādījās kaut kas visai līdzīgs mūsdienu biznesa uzvalkam – vienveidīgs un tumšs apģērbs (jo nopietnāks konteksts, jo tumšākam tam vajadzēja būt) no gandrīz vai pilnīgi vienkrāsaina auduma: jau šo drēbju garlaicīgais paskats vien iemiesoja valkātāja nopietnību.

Mūsdienu lietišķais uzvalks ieviesās aptuveni industriālās revolūcijas laikos, iemiesojot jaunās buržuāzijas garu. Uz aristokrātiskajiem švītiem šī apģērba valkātāji raudzījās ar nicinājumu, uzskatot viņus par parazītiem. Turpretim viņi paši savās acīs bija rīcības cilvēki, kurus pirmām kārtām raksturo spēja virzīt un pārveidot pasauli. Viņi bija ražotāji, bet aristokrāti – tikai patērētāji. Un šajā jaunajā buržuāziskajā iekārtā patērēšanai bija lemts palikt sieviešu ziņā; dāmas turpināja izmantot pūderi un lūpukrāsu, greznoties ar kaklarotām un auskariem (tiesa gan, ne tik ekstravaganti kā senāk) – visu, no kā tolaik atteicās viņu vīri.

Šī pārvērtība izskaidro dažu labu dīvainību mūsdienu formālā apģērba raksturojumā. Piemēram, bleizeru vēl joprojām mēdz dēvēt par sporta žaketi, lai gan nevienam neienāktu prātā tādu uzvilkt, dodoties skriet. Patiesībā biznesa uzvalks cēlies nevis no aristokrātu formālā tērpa, bet gan no medību apģērba – tāpēc, teiksim, lapsu mednieku tradicionālais ietērps no tā pārāk neatšķiras. Abi formastērpi ir aktīvam dzīvesveidam piemērots apģērbs, ko par savu pieņēma cilvēki, kuri vēlējās, lai par viņiem spriež pēc viņu darbiem.

Taisnību sakot, man ir aizdomas, ka biznesa uzvalka patiesās saknes meklējamas bruņutērpā. Galu galā, tas aptver visu vīrieša ķermeni, apsedzot pēc iespējas vairāk no tā; nelielās lūkas uz pasauli, ko šāds apģērbs atstāj (pie apkaklītes un aprocēm), cieši savilktas ar kaklasaiti un aproču pogām. Ķermeņa aprises šādi tiek padarītas neredzamas – pilnīgi pretēji sieviešu apģērbam, kas, pat pilnīgi nosedzot, tomēr pastāvīgi dod mājienus uz ķermeņa, īpaši – visvairāk seksualizēto daļu, atsegšanu. Pat ja svārki pilnībā aizsedz ķermeņa lejasgalu, tie parasti veido tādu kā atvērtu konusu, kura smaile atrodas starp kājām, un visos gadsimtos, izņemot pašus puritāniskākos, sievietes tērpā bijis vismaz kāds mājiens uz iespēju atsegt viņas krūšu bedrīti. Varētu gan­­drīz sacīt, ka vīriešu apģērbs iecerēts tā, lai noslēptu jebkādu individualitāti – tieši tāpat, kā tā piegriezums padara neredzamu pašu ķermeni. Turpretim sieviešu tērpi padara valkātāju gan par individualitāti, gan par objektu, kas domāts, lai to aplūkotu. Un augstāko aprindu modes noteikumi tik tiešām garantē, ka jebkurai sievietei, kas nēsā šādu tērpu, krietni daudz laika un enerģijas jāvelta, lai pārliecinātos, vai tas neatsedz pārāk daudz, bet vispārīgāk runājot – pastāvīgi jādomā par to, kā viņa izskatās.