Tā vienkārši notiek

Mūsdienu akadēmiskajai filozofijai kļūstot arvien sazarotākai, specializētākai un arvien vairāk sajaucoties ar citām zinātnēm, iespējams, pavisam drīz nozīmīgāko filozofijas tekstu kanona pieaugums pārstās veidoties tā, kā tas noticis līdz šim, proti – no katras filozofu paaudzes izceļoties dažiem, kuru izdomātās domas izrādās tik ietekmīgas, ka turpmāk bez to pieminēšanas grūti iedomāties filozofijas pamatstudiju kursus jebkurā pasaules universitātē neatkarīgi no tajā valdošās filozofiskās tradīcijas. Ja tas tā notiks, var diezgan droši apgalvot, ka viens no pēdējiem šādiem “klasiķiem” būs amerikāņu filozofs Daniels Denets (1942), kura veikumu grūti apiet ikvienam, kurš mūsdienās nodarbojas ar apziņas filozofiju, brīvās gribas problemātiku un daļēji arī reliģijas filozofiju.

Jautājums par to, kā cilvēka smadzenēs veidojas – apziņas saturs, ir Deneta uzmanības centrā jau kopš karjeras pirmsākumiem, kad 1965. gadā Oksfordas Universitātē viņš Gilberta Raila vadībā par šo tēmu aizstāvēja doktora disertāciju. Turpmākajos gados attīstot savu teoriju par apziņu, Denets gāja pretēju ceļu citiem “apziņas filozofiem”, kuri, viņaprāt, pieļauj lielu kļūdu, neņemot vērā zināšanas, kādas devuši smadzeņu pētījumi. Savā grāmatā “Apziņa izskaidrota” (1991) viņš noraida priekšstatu par apziņu kā par viendabīgu fenomenu plūsmu, kas kaut kā rodas kādā noteiktā vietā cilvēkam galvā (šādu redzējumu Denets dēvē par “kartēzisko teātri”), viņš piedāvā “vairāku plānu” (multiple drafts) versiju, saskaņā ar kuru dažāda veida apziņas notikumi rodas dažādās vietās smadzenēs, paralēli un zināmā mērā autonomi, un – tas ir būtiski – visi apziņas notikumi jau ir vai ar laiku būs izskaidrojami materiālās pasaules terminos kā evoucionāri radušās organisma funkcijas.

Atšķirībā no daudziem kolēģiem, Denets ir labi pazīstams arī ārpus akadēmiskās pasaules, viņš publicē plašākai publikai domātus rakstus un esejas, kā arī demonstrē oratora dotības TED konferencēs. Viņa popularitāti veicinājusi arī iesaistīšanās diskusijās par reliģiju un tās lomu. Denets ir pārliecināts ateists un aktīvs laicīga pasaules skatījuma aizstāvis sabiedriskajā dzīvē un izglītības sistēmā, un kompānijā ar neirozinātnieku Semu Herisu, biologu Ričardu Dokinsu un nesen mirušo rakstnieku un žurnālistu Kristoferu Hičinsu tiek dēvēts par vienu no “četriem jaunā ateisma jātniekiem”. Lielā mērā pateicoties Deneta publiskajam atbalstam, vispasaules popularitāti šī gadsimta sākumā ieguva tā sauktā “Gaišo kustība” (Brights movement), kas apvieno dažādu profesiju un dzīves gājumu cilvēkus, kuri uzticas racionāla prāta apsvērumiem un naturālistiskam pasaules skatījumam.

Helmuts Caune

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Daniels Denets: Nu, jā. Daudziem ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet es uzskatu sevi par filozofu.

RL: Kas liek vai ļauj jums domāt par sevi kā par filozofu?

Denets: Garlaicīgā atbilde ir tāda, ka man ir doktora grāds filozofijā Oksfordā un es esmu nostrādājis Filozofijas nodaļā vairāk nekā četrdesmit gadu. Taču interesantāka atbilde ir tāda, ka tas, ar ko es nodarbojos, acīmredzami ir filozofija. Es strādāju pie tādām filozofiskām problēmām kā brīvā griba un apziņa, zināmā mērā pat dzīves jēga, es mācu šīs lietas studentiem un rakstu grāmatas. Tāpat es labi orientējos par šīm tēmām sarakstītajā literatūrā. Un tas mani padara par filozofu.

RL: Kā noprotu, apziņu jūs esat izskaidrojis.

Denets: Jā, jā, to es izdarīju gan.

RL: (Smejas.)

Denets: Es izskaidroju apziņu 1991. gadā, grāmatā, kas tā arī saucās – “Apziņa izskaidrota"[1. Consciousness Explained. Little, Brown and Co. 1991.]. Daži cilvēki to saprata, daudzi nesaprata, tā ka tas ir grūts jautājums. Jāteic, ka pēc tam esmu šo teoriju uzlabojis, un ne tikai es – savu artavu ir devuši arī citi, un tā turas diezgan labi. Es teiktu, ka lielos vilcienos mana 1991. gadā ieskicētā teorija joprojām ir galvenā kandidāte uz labas apziņas teorijas godu.

RL: Vai jūs varētu vienkāršam cilvēkam paskaidrot, ko jūs saprotat ar apziņu?

Denets: Varam sākt ar šī vārda ikdienišķo nozīmi: tas ir tas, ko jūs domājat, ko jūtat, uztverat, zināt, par ko jūs varat sapņot vai parunāt ar citiem, ko jūs varat iztēloties, – visas šīs domas, sajūtas un uztvērumi, kas dienas gaitā traucas caur jūsu galvu, ir apziņa.

RL: Jūs tagad visu sarežģījat, pievienojot vairāk vārdu, nekā bija sākumā.

Denets: Nē, es jums dodu piemērus. Sokrats mācīja tā nedarīt, bet dažreiz viņam vienkārši nav taisnība. Dažreiz vislabākais veids, kā par kaut ko tikt skaidrībā, ir sākt ar piemēru klāstu.

RL: Bet vai šiem piemēriem ir kaut kas kopīgs?

Denets: Jā, kopīgais ir tas, ka es varu jums vai pats sev pastāstīt par visu, ko apzinos. Un, ja es jums par to nevaru pastāstīt, es to neapzinos.

RL: Tātad vienīgā pazīme, ka jūs kaut ko apzināties, ir jūsu spēja par to runāt?

Denets: Tā ir vienīgā ārējā pazīme... kas ir uzticama. Nu, jūs varat būt diezgan pārliecināts, ka es esmu pie apziņas, arī tad, ja redzat mani braucam pa šoseju ar aizvērtu muti. Es varētu būt aizmidzis pie stūres – cerēsim, ka ne –, es varētu arī nebūt pārlieku koncentrējis savu apziņu uz ceļu, bet fakts, ka esmu nomodā un kaut ko daru, ir diezgan laba pazīme, ka esmu pie apziņas. Šīs pazīmes ir svarīgas, kad vērojam dzīvniekus, jo viņi nevar ar mums parunāt.

RL: Jūs nupat atstājāt autogrāfu uz savas fotogrāfijas. Kā jūs sevi tajā pazināt?

Denets: Labs jautājums. Cilvēki piemirst, ka nevar tā vienkārši pateikt – nu, es esmu uz sevi skatījies spogulī, tāpēc zinu, kā izskatos, – jo kā jūs varat zināt, ka tas, kurš skatās uz jums no spoguļa, esat jūs? Patiesībā, lai saprastu, ko nozīmē spogulis un kā to lietot, jums jāizmanto iepriekš iegūta biheiviorāla sapratne par to, kas jūs esat.

RL: Ko jūs ar to domājat?

Denets: Kā es varu zināt, ka šīs ir manas rokas? No tā, ka es tās varu pakustināt. Varu ar tām kaut ko paveikt. Ja mana roka pēkšņi sāktu darīt ko tādu, ko filmā par doktoru Streindžlavu dara viņa roka, un šķistu, ka to kontrolē kāds cits, man rastos nopietnas šaubas, vai tā ir mana roka. Mēs varētu veikt šādu eksperimentu: mēs visi uzvilktu vienādus cimdus, tad mestos zemē un kādu brīdi vārtītos un ņemtos tā, ka visu rokas sapītos vienā lielā mezglā. Un tad jūs paskatītos uz šo roku jūkli un jautātu – kuras ir jūsējās? Mums visiem būtu vienādi cimdi, tāpēc jūs savas rokas nevarētu pazīt pēc izskata. Ko jūs darītu? Protams – pakustinātu pirkstu un skatītos, kurš kustas. Tā jūs noteiktu, kura ir jūsu roka. Un būtībā arī, kad jūs stāvat spoguļa priekšā un veicat noteiktas kustības, tieši tādā veidā jūs nosakāt, ka tas tur spogulī esat jūs.

RL: Bet tā aizvien vēl ir apzināta darbība bez valodas izmantošanas. Nav vajadzīgs runāt, lai pazītu sevi fotogrāfijā vai spogulī.

Denets: Jā, cilvēki piešķir pārāk lielu nozīmi sevis pazīšanai spogulī. Tikai daži dzīvnieki ir uz to neapšaubāmi spējīgi: šimpanzes, bet ne visas šimpanzes, kraukļi... Tiek izteikti pieņēmumi arī par ziloņiem un delfīniem, varbūt vēl dažām sugām. Taču šo pētījumu rezultāti nav pilnīgi droši, un jebkurā gadījumā, pievēršot tiem pārāk lielu vērību, mēs palaižam garām ko citu, proti – ļoti daudziem dzīvniekiem, pat kukaiņiem, piemīt kaut kāda neliela pašapzināšanās spēja. Piemēram, ja omārs ir izsalcis, tas nenokož un neapēd pats savu spīli. Tas to varētu, bet nedara. Tas zina, ka tā ir viņa spīle. Tas noraus un apēdīs spīli citam omāram, taču tam piemīt kaut kāda pašapziņa, un tas apjēdz: šīs kājas, šīs spīles ir daļa no manis. Es nesaku, ka omārs spēj domāt šādu domu; tam tas nemaz nav vajadzīgs, bet tam ir jāspēj sevi pazīt. Tāpat kā to spēj jebkurš dzīvnieks, kuram neliek satrūkties paša radītā skaņa, ejot pa mežu.

RL: Vai jūs saprotat, kā notiek šis pašapzināšanās process?

Denets: Es to neizprotu detalizēti, tomēr domāju, ka lielos vilcienos mums ir darīšana ar tā sauktajiem nākotnes modeļiem (forward models). Kad mēs veicam kādu apzinātu rīcību, mūsu smadzenes rada gaidas par to, kādas būs šīs rīcības sekas, un pēc tam novērtē pašas savu veikumu. To sauc par nākotnes modeli, jo tas ir vērsts uz priekšu laikā. Tas ir no inženierijas patapināts termins, kur tas tiek izmantots daudzos procesos, kuros nav laika pārbaudīt un skaitļot, vai process notiek pareizi. Piemēram, pārtvaicējot naftu, ir ļoti labi, ja ir nākotnes modelis, kas ļauj paredzēt, kad spiediens kļūs pārāk augsts vai pārāk zems, jo tas palīdz kontrolēt notiekošo procesu. Un nākotnes modeļi tiek izmantoti viscaur mūsu nervu sistēmā.