Nespecializēts žurnāls latviešu valodā

Ne reizi vien ir gadījusies vajadzība stāstīt, kas ir Rīgas Laiks, ar ko un kāpēc tas nodarbojas, – gan nezinātājiem, gan zinātājiem. Un ar tiem otriem jocīgā kārtā vienmēr ir grūtāk. Iespējams, tādēļ, ka viens no Rīgas Laika darbības priekšnosacījumiem ir atsvešināts skats pašam uz savu domāšanu. Un, nostājoties vērotāja pozīcijā, nākas secināt, ka domāšana ir nepārtrauktā kustībā, tādēļ viss, kas šodien tiks pateikts par Rīgas Laiku, rīt varbūt vairs nebūs taisnība. Skandalozais somu mākslinieks Tēmu Meki šajā RL numurā raksta: “Man patīk atkal un atkal skatīties Andreja Tarkovska filmu “Spogulis”, bet nav ne jausmas, kāpēc. Vēlos iemācīties to analizēt un verbāli šķetināt, lai labāk saprastu, lai atklātu līdz šim nezināmus filmas aspektus. Vēlos ne tikai saprast, kāpēc tā jūtos, bet arī sajust vairāk, daudzveidīgāk, intensīvāk.” Lūk, tāpat ar Rīgas Laiku: pat tiem, kuri ar to dzīvo jau vairākas desmitgades, ne vienmēr ir skaidrs, kāda tad galu galā ir tā loma un nozīme.

Vikipēdijā stāv rakstīts: “Rīgas Laiks ir nespecializēts žurnāls latviešu valodā, kurš regulāri iznāk kopš 1993. gada novembra.” Lai cik amizanti tas izklausītos, ir labi likt uzsvaru uz apzīmējumu “nespecializēts”, jo varbūt tieši izlocīšanās no specializācijas ir paglābusi Rīgas Laiku no pārtapšanas par to, ko mūsdienās sauc briesmīgajā vārdā “projekts”. Izdevēju sarunā, kas lasāma šajā “nespecializētā žurnāla” numurā, Arnis Rītups saka: “Rīgas Laika gadījumā “žurnāls” ir ļoti smieklīgs apzīmējums, jo tas nāk no franču vārda jour, diena, tas ir kaut kas tāds, kas pāriet, kas atnāk un kā ēna pazūd un vairs nav aktuāli. Kurpretim es esmu redzējis dzīvokļus, kuros stāv plaukti ar žurnālu Rīgas Laiks, it kā tas nenovecotu, it kā tajā būtu kaut kāda nākamajām paaudzēm tālāk nododama vērtība.”

Šaubu mirkļos arī es esmu sevi iztaujājis par šī izdevuma vērtību, nozīmi un, ja atļauts tā sacīt, sabiedrisko lomu. Jēdzīgākā atbilde, pie kādas izdevies nonākt, skan apmēram tā: Rīgas Laiks ir savdabīgs fenomens, kurš radies domāšanas, vārda mākslas un zinātkāres krustcelēs un kurā man ir bijis tas gods piedalīties. Arī tas neko daudz nepasaka, toties iezīmē darbības lauku, kā arī norāda uz to, ka “tradicionāls preses izdevums” šai gadījumā var arī nebūt mērķis vai līdzeklis, bet tikai viena no iespējamajām formām (nav izslēgts, ka izdevīgākā), kurā šis fenomens spējis īstenoties pēdējos 30 gadus.

Pa šo laiku ir paspējušas izaugt vairākas lasītāju paaudzes un žurnāls droši vien paguvis kaut ko padarīt valodas vidē. Uldis Tīrons minētajā sarunā saka: “Nezinu, man vienmēr ir bijis patīkami, ka Rīgas Laiku lasa to cilvēku bērni, kas sāka to žurnālu lasīt vēl deviņdesmitajos. Galu galā, žurnāls iznāk jau faktiski divu paaudžu garumā. Un tas aizkustinošais gadījums, kad, šķiet, Aizputē, bija abonēts tikai viens Rīgas Laika eksemplārs un to laikam arī lasīja viens cilvēks, meitene, kura vēlāk teica, ka nav aizbraukusi prom no Latvijas tikai tāpēc, ka ir Rīgas Laiks. Bet man patiešām šķiet, ka tā ir katra lasītāja personiskā darīšana, kas ar viņu notiek, lasot šo žurnālu.”

Un vēl viena svarīga lieta. Literatūrkritiķis Harolds Blūms vairākkārt dažādos vārdos izteicies, ka labu literatūru vērts lasīt kaut vai tādēļ, ka tas ir fiziski patīkami. Uldis Tīrons saka līdzīgi: “Es gribēju tikai piebilst, ka man, piemēram, prieku sagādā labs teksts, droši vien tieši tāpēc, ka tas ir labs. Nesen lasīju, piemēram, Folknera “Gaismu augustā” un iespaidu no tā nevaru aprakstīt nekā citādi kā tīru prieku. Tādēļ arī Rīgas Laikam, kā man šķiet, būtu jātiecas ne tik daudz pēc smieklīguma tekstos kā pēc laba teksta.”