Vēl pirms desmit gadiem mēs runājām par uzmanības ekonomiku tā, it kā uzmanība būtu resurss — kaut kas, kas tiek nopirkts, pārdots vai pazaudēts. Šī metafora kļuva ērta, jo tā pieņēma, ka uzmanība pieder skatītājam, kurš to var pārvaldīt. Pēdējais lēmums vienmēr būtu mans. Šī pieņēmuma laiks ir pagājis.
Platformas vairs nesacenšas par mūsu uzmanību — tās piedāvā gatavas uzmanības formas, kurās mēs varam ievietot sevi. Atšķirība ir smalka, bet izšķiroša. Uzmanība vairs nav īpašums; tā ir pakalpojums, ko mēs konsumējam un kuru sniedz infrastruktūra.
I. Infrastruktūras dzimšana
Kas notiek brīdī, kad mediju forma kļūst par infrastruktūru? Kā elektrība vai kanalizācija — tā pārstāj būt redzama. Mēs to pamanām tikai tad, kad tā lūst.
Uzmanība vairs nav īpašums, ko pārvaldām; tā ir telpa, kurā mēs ieejam — un kuru kāds cits projektējis pirms mums.
Rūdolfs Bērmans
Iedomājieties cilvēku, kurš pirmoreiz dodas pa lielveikala labirintu. Maršruts ir noteikts — viņš to neizvēlas. Bet tieši šī piespiedu izvēles trūkuma sajūta dod brīvības ilūziju: nevajag domāt, kur iet.
II. Skatītāja remonts
Ko nozīmē šī platformu piedāvātā uzmanības forma cilvēkam, kurš dodas to apgūt? Vispirms — tā ir mierinoša. Tā samazina lēmumu skaitu, kas jāpieņem dienā. Tā piedāvā jau iepriekš sašķirotu pasauli.