Igns Staškevičs sāk ar bioķīmiju un nonāk pie dzejas. Starp šiem diviem punktiem viņš pārvietojas cauri pandēmijas politikai, uzņēmumu tiesībām, mākslīgajam intelektam un ļaunprogrammatūrai, un ir jāatzīst, ka šis kustības trajektorijas veids, šis domāšanas žests, ir esejas labākā daļa. Vīrusi, mums stāsta Staškevičs, nav dzīvas būtnes, jo tie nespēj uzturēt homeostāzi. Taču tie spēj nogalināt.…