Ir grāmatas, kas sevi nosauc precīzi. Panati savākums nav enciklopēdija un nav hrestomātija: tas ir pārlūkotāja žests, skatiena pārlaišana pāri virknei noslēgumu. Ilmārs Šlāpins to reiz raksturo lakoniski: grāmata, kas labo vēsturisku netaisnību, jo mēs parasti zinām par pirmajiem, bet aizmirstam par pēdējiem. Tas ir precīzs novērojums. Tomēr jautājums, ko šī grāmata patiešām uzdod, ir…