Oskars Kalliss. „Klusums”, 1917. Igaunijas Mākslas muzejs
Pastelim ir apmēram rakstāmpapīra lapas izmērs. Debesis nav redzamas. Sieviete guļ izplestām rokām uz akmens, garie rudbrūnie mati izplūst saplūdumā ar krastu, un gaismā, kādā Kristiāna Ābele to pirmo reizi ieraudzīja 2017. gada izstādē Kumu muzejā, šī figūra kļūst par ko citu: par baltu zalkti, kas izlīdusi no ūdens atpūsties.
Ābeles teksts sākas ar šo pārvērtību un pie tās arī paliek, nevairīdamies no tās nenoteiktības. Kritikē raksta par darbu, kura katalogā nav, par izstādi, kuru atceras, ne par to, ko pārbaudīja, un šis godīgums ir Ābeles stiprā puse: viņa apraksta atpazīšanas aktu, nevis artefaktu. Tas, ko es gribētu pie šī lasījuma pievienot, ir jautājums par Kallisa pašas pasteles materiālo loģiku, jo tā nosaka, kāpēc šī pārvērtība vispār ir iespējama.
Pastelis nav eļļa. Tas nepieļauj dziļus slāņus un nepiedāvā aizsardzību, ko gleznojums dod. Pigments ir tiešs, gandrīz neaizsargāts uz papīra, un šī neaizsargātība padara pasteli par īpašu mediju sievietes ķermeņa attēlojumam laikā, kad Kalliss to izstrādāja: 1917. gadā, Pirmā pasaules kara beigu gadā, mazā formātā, bez debesīm. Kvadrātveida kompozīcija, kādu Ābele piemin, nav tikai formāls lēmums. Tā norobežo pasauli, kurai beigas ir rāmī, nevis horizontā. Klusuma sajūta, kādu darbs laikam ir raisījis jau 1917. gadā, izriet no šīs kadrēšanas, varbūt pat vairāk nekā no figūras tēla.
Oskars Kalliss mira 1918. gada 1. janvārī, divdesmit piecu gadu vecumā, no tuberkulozes. Ābele šo faktu nesteidzas priekšā: viņa to ieved lēni, caur māsas Antonijas nāvi, caur pēdējo darbu „Drudzis” ar tā nolādēto dzelteno gaismu, caur Jaltas braucienu, kurā māksliniekam tika solīts glābiņš. Šis hronoloģiskais izkārtojums nav skaidrojums, bet gan liecinieks: mēs redzam mākslinieku, kurš zinājis, ka laiks saīsinās, un tomēr 1917. gadā uzgleznojis sievieti, kas guļ mierīgi uz akmens, izplestām rokām, it kā nebūtu nekā cita kā šis klusums.
Ābele atsaucas uz vairākiem paralēliem lasījumiem: Arno Surminska romāns, Ingmāras Balodes priekšvārds, Viktora Rubena teksts. Katrs no tiem pieskarsies tam pašam, ko Ābele sauc par vasaras ainavu, kurā parādās „mūsu nepasargātība uz zemes”. Šis savienojums ir produktīvs, jo tas parāda, ka Kallisa „Klusums” darbojas ne kā noslēgts teksts, bet kā punkts, pie kura dažādi lasīšanas ceļi satiekas. Manuprāt, Ābele to ne tikai apraksta, bet arī pati demonstrē: viņas kritikā katrs pieminētais darbs pievieno Kallisam kaut ko, ko viņš pats nevarēja pateikt, jo dzīvoja tikai divdesmit piecus gadus.
Jānis Jaunsudrabiņš 1908. gadā par Pēteri Krastiņu rakstīja: „Un katris gabaliņš ir dzīvības un briestoša spēka pilns, kaut gan visam pāri sedzas dziļa melanholija.” Ābele šo citātu iezīmē kā iespējamu Kallisa portretējumu, un tas ir precīzi. Taču es piebildīšu, ka „Klusumā” melanholija neinformē attēlu no ārpuses. Tā ir iekodēta pašā formātā: mazā pastelī, kurā debesis nav, sieviete atpūšas malā starp ūdeni un akmeni, un viņas kontūra jau ir daļēji izplūdusi gaismas un virsmas savienojumā. Ja figūra kļūst par čūsku, tad ne tādēļ, ka kāds to tā nointerpretēja. Tā notiek, jo Kalliss ir uzrakstījis kontūru, kas jau zina, ka tā var izgaist.
Par Kallisu nav kārtīgas grāmatas. Igaunijas mākslas vēstures profesore Krista Kodresa, kuru Ābele piemin pēdējā fragmentā, atzinusi, ka „Kalliss būtu pelnījis kārtīgu grāmatu”, tikai neesot, kas to uzrakstītu. Ābele to izsaka ar tādas personas balsi, kura cer, ka grāmatu uzrakstīs kāds no Igaunijas, ne importēts. Šī piezīme beigās ir mazāka sūdzība un lielāka novērojums par to, kas notiek ar māksliniekiem, kuri mira pāragri, nesasniegdami pietiekamu arhīvu, lai paši veidotu savu recepciju.
Kad pastelim nav kataloga ieraksta un izstādei neatkārtojas, atmiņa kļūst par vienīgo saglabāšanas mediju. Ābeles teksts apzinās šo trauslumu. Viņa raksta par darbu, ko var sasniegt tikai caur atceri, un šī pozīcija ir godīga tādā veidā, kāds bieži tiek noklusēts mākslas kritikā: daudzi no darbiem, par kuriem rakstām, mums pieejami tikai caur starpniecību, un tas, ko mēs saucam par lasījumu, patiesībā ir arī rekonstrukcija. Kallisa „Klusums” par to runā no otras puses. Tas arī pats ir rekonstrukcija: mazs pastelis, kurā kāds 1917. gada vasarā uzrakstīja figūru, kas jau zināja, ka pārvērtīsies.
