Ksenija Atarova

Lorenss Stērns. Dzīve un daiļrade

Maskava: B.S.G.-Press, 2014

Ja man pajautātu, kādēļ lasīt krieviski par britu 18. gadsimta klasiķi, kam, nav šaubu, veltītas daudzas monogrāfijas angļu valodā, es tikai rokas noplātītu. Tas ir zināmā mērā saistīts ar kontekstu – šķiet, ka manā kontekstā Stērns sākotnēji un arī vēl tagad ir tā lielā ēna aiz Puškina un Tolstoja darbiem, tas, ko lasījuši un piesavinājuši viņi. Mani turklāt ikdienā bieži, tā sakot, amizē krievu draugu anglofilija, un Atarova, kas sarakstījusi arī grāmatu “Anglija, mana Anglija” (M.: Raduga, 2008), ar savu intelektu attaisno daudzu citu naivo aizraušanos. Bet Stērns kā dārgumu lādīte jau ir apdāvinājis ne tikai krievus, ticis “katrai māsai pa auskariņam”, galu galā pat Džoiss un Virdžīnija Vulfa nepalika tukšā, dabūja apziņas plūsmu. Atarova salīdzina citātus no Stērna “Sentimentālā ceļojuma” un Blūma iekšējos monologus “Ulisā” un draudzīgi pabrīdina, ka Stērns pats atritinot varoņa domu kamoliņu, bet Džoiss pametot lasītāju vienu, lai piņķerē, kā prot. Jo Stērns reflektē par šo plūsmu, bet Džoiss plūst. Labi, filologiem to visu māca skolā, un Atarovas grāmata ir tikai viena no daudzajām iespējām palasīt par Stērnu un viņa laiku, kas iestiepjas mūsdienās (nepalaižot garām iedvesmojoši bagāto literatūras sarakstu), bet garšu tai dod tieši sajūta, ka viņa stāsta “savu Angliju”, visnotaļ stērniski komponēdama sajūsmu ar izsmieklu un ik pa brīdim savā tekstā stilizējot Stērna izteiksmes veidu. Starp citu, mani pēdējā laikā literāri skāris jautājums – nosist vai nenosist mušu, un te nu Atarova man izskaidro, ka hrestomātiska epizode, kurā Stērna varonis aizgaiņā mušu, teikdams, ka pasaule ir liela un tajā abiem vietas pietiks, esot izraisījusi labākajā sabiedrībā “modi izrādīt “žēlsirdību” un atbaidīt mušas, tās nenogalinot, bet tikai atgaiņājoties vai šļakstot uz tām aukstu ūdeni”.