Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aidas Marčėnas / Айдас Марченас
Turto deklaravimas / Декларация об имуществе
Atdzejojis Georgijs Jefremovs. Sērija Bilingua
Maskava: OGI, 2002
Izlasīju Sabaļauskaites “Silva rerum” grāmatas, kas grezni izaustajā vēstures faktūrā un gari izvītos teikumos kā kleitās un rotās slēpa dāmas skeletu. Tas centās ar mani uzturēt izklaidējošu sarunu par likteni un seksu, vēstīdams daudznozīmīgas banalitātes, un no tādas mērķtiecības es drausmīgi nogurstu. Īpaši es nogurstu no veida, kā leišu literatūra runā par Viļņu – vienkārši par daudz runā. Baida ar Viļņu, spīdzina ar Viļņu, vienmēr spoki, līķi, baziliski, vienmēr anturāža, vienmēr poza. Man gribējās atcerēties “savu Viļņu”, un tas būtu, piemēram, Aids Marčēns, dzejnieks, kura opermedicīniski biedīgais vārds leišu valodā nozīmē vienkārši “atbalss”. Tomass Venclova, ievadā šai bilingvālajai grāmatiņai slavēdams Marčēna stingrās, klasiskās vārsmošanas prasmi, ko dzīvu dara ģeniālas “nejaušības lidojošā zivs”, piebilst, ka Marčēna Viļņa, lai arī, kā jau visiem, – sena, sirreāla un pārlaicīga, tomēr ir arī 70.–90. gadu priekšpilsētu, prasto bāru, dzeršanai piemēroto pagalmu, nodzērušos un zaudēto draugu, absurda, cietuma, traķenes un tukšuma Viļņa. Ir, ir, bet galvenais – pašironijas pilna. Atdzejojums tiek atzīts par zinošu un iejūtīgu, un tomēr vienkāršs, skaidrs vārds tajā pārvēršas rafinētā frāzē. Kad nomiršu – varbūt latviski atdzejošu.