Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aizputnieku stāsti par ebrejiem
Rīga: Starpnozaru mākslas grupa Serde, 2008
Redzamā Latvija man atgādina palimpsestu, kur nokasītajam vai nomazgātajam spīd cauri vecākais teksta variants – varbūt tikai kā gaistoša ēna vai iedoma, tomēr klātesoša un reāla. Aizpute ir bez ebrejiem, taču saglabājusies kādreizējā sinagoga, Ābrama Zebbas greznā aptiekas ēka, Mariannas Glikmanes divstāvu nams, vēl daudzas citas ebrejiem piederējušas mājas – kādreizējie veikali, darbnīcas, dzīvokļi. Ir arī kapi, kur kāds rūpīgi sanumurējis drūpošos, pakritušos, zālēs ieaugušos kapakmeņus, bet kāds cits vēl nesen izpļāvis galvenās takas. Un vēl Aizputē var nopirkt grāmatiņu, kurā paši aizputnieki novadpētniekam V. Blokam stāsta par laikiem, kad kaimiņos viņiem dzīvoja ebreji. (1936. gadā – 534; 33 kara sākumā evakuējušies, vienam izdevies paslēpties, pārējie nošauti.) “Mēs visi sadzīvojām labi. Nekādas domstarpības. Nekad neiznāca ar viņiem kaut kas!” Jā, par tām kristiešu bērnu asinīm macēm… Nē, nē, “viņi tak nekrita nevienam ar nazi virsū”, bet aptiekā ar tādu “mini šķērīti – ļoti glīšu, tīru” uz Lieldienu laiku tomēr esot kādam “nejauši, netīši” iedurts, jo “tas piliens dikti svarīgs”. Nē, pašai stāstītājai gan iedurts neesot. Bet tā zinājuši teikt. Bet vēlāk – “Bija tāda skaņa, kā ietu pēdējie gājputni. Es ienācu iekšā un teicu tēvam, vai tik vēlu var iet vēl gājputni. Tēvs teica, ka tie ir cilvēku kliedzieni. Aizputē palika pavisam tukšs un kluss”.