Aizsnaudies modelis

1970. gads. Kāds Ņujorkas dzīvoklis. Ne īsti viesistaba, ne īsti darbnīca, kaut kas pa vidu. Telpā atrodas divi cilvēki – modelis un gleznotāja. Modelis ir Endijs Vorhols. Vi­­ņam ir 42 gadi. Gleznotāja ir Alise Nīla. Viņai ir 70 gadu.

Vorhols ir nosēdināts uz vienkārša dīvāna, kas tik tikko iezīmēts ar vieglu kontūru. Ne sienas, ne grīdas plakne nav izstrādāta, ap nospodrinātajām kurpēm uz grīdas nedaudz okers, mazliet gaiši zils pie pleciem – pārējais ir neapgleznots audekls. Vorho­­la figūra ir līdz viduklim kaila, uzsvērti pārgriezta uz pusēm ar kontrastu starp tum­šajām biksēm un gaišo mie­­su. Viņš ir pievēris acis, un pārsteidzoši, cik ļoti un uzreiz tas ir viņš – Endijs Vorhols –, veiksmīgs mākslinieks, mediju zvaigzne, popārta brīnums, vieniem atbrīvotājs, citiem sīkmanīgs biznesmenis. Cilvēks, kuru kāds ir mēģinājis nošaut.

Gleznotāja ir cienījama vecuma omulīga dāma ar copē saņemtiem sirmiem matiem, Ņujorkas mākslas profesionāļu aprindās pazīstama, bet ārpus tām pilnīgi nezināma māksliniece, kurai līdz pirmajai lielajai personālizstādei Vit­nijas Amerikāņu mākslas muzejā jāgaida vēl četrus gadus.

Alise Nīla gleznoja portretus, vienmēr izmantodama modeļus; viņa uzstāja, ka nepieciešami atkārtoti pozēšanas seansi, viņa mācēja pierunāt un pārliecināt cilvēkus, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi – ļaut sevi uzgleznot pozējot. Stāsti, kā viņa, apmeklējot izstāžu atklāšanas, vervējusi sev mo­­deļus, ir leģendāri. Vai tā bija ietiepīga pārliecība, atpakaļrāpulīga izpratne par mākslas “uzdevumiem” vai īpaša humora izjūta – pa retam izstādoties marginālās grupas izstādēs, gadu no gada konsekventi gleznot tikai portretus savā dzīvoklī, kamēr ārpus šī dzīvokļa sienām triumfē vispirms abstraktais ekspresionisms Rotko, Poloka un citu milžu izpildījumā un pēc tam visi pārējie – garā, raibā rindā līdz pašam Vorholam?

Kā viņa, kura nekad neesot uzspiedusi modeļiem kādu īpašo, vajadzīgo pozu un vienmēr ļāvusi brīvi iekārtoties ērtos krēslos, kas atkārtojas no gleznojuma gleznojumā, pierunāja Vorholu pozēt puskailam, stīvu muguru, nesaudzīgi eksponējot novecojošu ķermeni, šāvienu atstātās rē­­tas un korseti, ko viņš bija spiests nēsāt pēc uzbrukuma 1968. gadā? Vorholu – skumjo popārta princi, kurš nav slēpis apsēstību ar savu “pārāk parasto izskatu” un slikto se­­jas ādu? Kā vispār Vorhols pie­krita tērēt savu dārgo lai­­ku klasiska portreta gleznošanai – viņš, kas izsmēja portreta glezniecību ar tās centieniem atklāt modeļa apslēpto, tātad – patieso dzīvi. Tas pats Vorhols, kurš savus portretus nevis gleznoja, bet ražoja, izmantojot polaroīda fotogrāfijas un sietspiedi, pavairodams tos bezgalīgās rindās un uzstādams, ka to lieliskums ir tieši to virspusējībā – nekādas modeļa vai autora “iekšējās” dzīves, ko vajadzētu atklāt, nav un nekad nav bijis.

Hjūstonas Mākslas muzeja kurators Barijs Vokers 2010. gadā rakstīja, ka Nīla, uzgleznojot Vorholu, radījusi satriecošu “rēgaini androgīnu un laicīgu svētā” tēlu. Man liekas, ka viņa ir uzgleznojusi spītīgu un piekusušu kaiju, no sniega pavasara saulē atkusušu dārga koka praulu, noslīpētu un skaisti izbalējušu. Un viņš, pozējot Nīlai, ir aizvēris acis, ne jau lai noslēptos vai lai uzsvērtu savu ārpusnieka vientuļnieka vai vēl kādu citu statusu. Viņš ir aizvēris acis, jo, atrodoties Nīlas skatiena laukā, pārsteidzošā kārtā ir spējīgs atpūsties. Viņš ir aizsnaudies putna miegā nekārtīgas istabas vidū, kur glezno modra vecmāmiņa. Kaut kas viņam te ļoti patīk, un viņš atbildīgi un vienmēr laikā ieradīsies uz katru gleznošanas seansu tik ilgi, līdz vecmāmiņa teiks: “Viss. Gatavs. Vorhola kungs, nāciet nu. Paskatīsimies.”

Patlaban, kad cilvēki dzīvo “trīsās un bailēs”, Nīlas portreti ir kā nesavtīgas un dāsnas laipnības salas. Tie ir liecības par dīvainu un ļoti nepieciešamu praksi, kurā kāds saka: “Labi. Ja vēlies, es pasēdēšu, glezno vien. Mēs nezinām, kas te sanāks, bet mēs nenovērsīsimies – ne tu, ne es.”