Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandars Hemons
Grāmata par manām dzīvēm
Londona: Picador, 2013
“Gatavojieties tam, ka jūsu priekšstati par pasauli tiks padziļināti,” uz grāmatas pēdējā vāka Hemona grāmatu reklamē rakstnieks Džonatans Safrans Foers, kuru, tāpat kā Hemonu, pirmo reizi lasīju žurnālā The New Yorker. Lai cik banāli tas arī izklausītos, “padziļināšana”, grāmatu izlasot, savā ziņā ir notikusi. Tomēr diez vai tā ir “padziļināšana”, ja tā vien gribas māt ar galvu: “Jā, nudien, tieši tā tas ir,” vai, galvu šūpojot, nopūsties: “Tātad tas jau bijis.”
Hemons dzimis un audzis mierīgajā, kulturālajā un daudznacionālajā Sarajevā, kuru pametis, kā pašam šķita, tikai uz mēnesi, lai paviesotos ASV. Šī mēneša laikā Sarajeva pārvērtās par to elles caurumu, kāds tas bija no 1992. līdz 1996. gadam, un Hemons vairs netika mājās. Hemons pats saka, ka raksta “jautras grāmatas skumjajiem” un “skumjas grāmatas jautrajiem”, turklāt viņš to dara ar smalku ironiju un pašironiju, šausmas un traģēdijas nepārspīlējot, bet līdz ar to padarot tās jo baisākas un iespējamākas. Viens no daudzajiem spilgtajiem stāstiem grāmatā ir par Nikolu Koljeviču, kurš reiz Hemonam mācījis smalku dzejas izpratni, bet vēlāk kļuvis par Karadžiča pīāristu, līdz galu galā tomēr izdarījis pašnāvību. “Viņam nācās šaut divreiz, jo pirmajā reizē viņa slaidais pianista pirksts būs laikam nodrebējis uz neparocīgās, smagnējās mēlītes.”