Aleksejs Parščikovs "Intuīcijas figūras"

Aleksejs Parščikovs
Intuīcijas figūras
Maskava: Moskovskij rabočij, 1989
 

„Kurš lido – caurspīdīgs, bet optisks tas, kurš spārnots./ Tu, pagāns-oktobrēns ar skudru stāvi,/ zem nojausmas kā lupas palielināts,/ šķiet, sprādziens tāls jums redzams divatā./ Caur tevi plūda pasaule (tu biji muca, zināms),/ tā gārnis kaklu izliec burtā Z/ kad, gaisā paceldamies, atvieglojas,/ un sūdu zigzags – sveiciens burtiskais./ Nu, pasmaidi, tu tagad planē brīvi./ Ar tukšumu tu cieši savienots./Un tavā priekšā tumsas infinitīvs,/ kur smilšu muskuļi mūs vēro uzglūnot.” Tas ir no„Memuārrekviēma”, 5. daļa – tādas kā manas piezīmes lasot, pa vidu starp parindi un atdzejojumu.

Parščikovs (1954–2009) guļ Ķelnes kapos zem kāda „sūkalu krāsas postamenta”, bet šī drausmīgā paskata brošūra uz nevienāda papīra ir viņa pirmais Maskavā izdotais krājums, kas parādījās pēc ilgas „metametaforistu” turēšanās pagodinošajā nedrukājamības stāvoklī. Parščikovam, starp citu, ir diezgan greizsirdīgi pārmests, ka viņa dzejas pasaule „nav pietiekami hermētiska” (tas būtu salīdzinājumā ar galveno MM – Ivanu Ždanovu), teksti ļoti „taisīti”, „izdomāti”, ka viņš ienesis „estrādiskumu”, „izsišanos pazīstamībā”, virzību uz „lielo literatūru”, vispār pārāk labi prot dzīvot, un kaut kas tāds tolaik, vēl pirms „Figūru” iznākšanas, bija arī „mūsu jauno” (galvenokārt ar to es domāju Klāvu Elsbergu un sevi) attieksmē pret viņu. Vispār, iespējams, ne pret viņu, pret postmodernismu un ambīcijām. Bet viņam, Mazkrievijas ebreju veterināram, pat komplektā ar eksaltēto pirmo sievu Sviblovu, kas ēda ar septiņām dakšiņām un runāja ditirambus, jebkurā lomā piemita absolūts personiskums un dzīvelīgums, kas atbrīvo no šaubām ikvienu metodi. Viņš neciešami bieži teica „naratīvs”, bet fantastiski stāstīja un neapturami attīstīja citu domas un dzīves, iesaistot cilvēkus, dzīvniekus un priekšmetus savas esamības draugu lokā. „Platona dzīres mēra laikā” – tas laikam bija teikts par dzīvi, bet sanācis par dzeju.