Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksejs Varlamovs
Andrejs Platonovs
Maskava: Molodaja gvardija, 2011
“Piespiedu lasīšana” – t.i., lasīšana apstākļos, kad nelasīt to, kas ir pieejams, nozīmētu nelasīt neko, – šoreiz noved pie skumjā secinājuma, ka varbūt tomēr būtu bijis labāk nelasīt. Sērija “Ievērojamu cilvēku dzīve”, kas Krievijā turpina iznākt, turpina arī “nevienmērīguma” tradīciju, kurā uz vienu labu grāmatu ir kaudze vāju. Maskavas universitātes profesors Varlamovs ir daudzvārdīgs autors, kas anekdotiskām slikta stila pērlēm un atziņām piebārstītā ķieģelī plaši pārstāsta Platonova sižetus, bet būtiski nepapildina ne ziņas, ne izpratni par viņa dzīves notikumiem. Varbūt par šādu pienesumu var uzskatīt atgādinājumu, ka Platonovs tomēr nebija “tīrradnis no tautas”, bet aizrāvās ar Kanta, Špenglera un Rozanova lasīšanu, vai miglainās norādes, ka viņam bija attiecības ar “mūzu”. Bet par apstiprinājumu aktuālajiem latviešu rakstnieku liekēdības komentētāju uzskatiem varētu kalpot fakts, ka, strādājot par inženieri, Platonovs brīvajā laikā neparasti ātri sarakstīja savus lielākos un nozīmīgākos darbus, bet pēc 1936. gada, kad jau varēja pārtikt no rakstniecības, pie tik apjomīgiem darbiem nemaz vairs neķērās. Varlamovs tiecas kaitinoši īsām saitēm sasaistīt Platonova tekstus ar laikmetu un ideoloģijām, šķirt Platonovu no sociālisma un salaulāt ar pareizticīgo baznīcu vai skumjām pēc bijušā, lai gan, kā pats apgalvo, ir pamanījis, ka “nāve viņam bija svarīgāka, galvenāka, pat svētāka nekā revolūcija”.