Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Alfrēds Dēblīns
Berlīne, Aleksandra laukums
Rīga: Zvaigzne ABC, 2012
Grāmata, kas lasās kaut kā neveikli, bez aizrautības, bet nav arī ilgstoši noliekama malā, jo tad pazūd pavediens, ko veido ne tik daudz mozaīkai vai kolāžai līdzīgais sižets, bet gan autora stils. Divdesmito gadu Berlīne, Veimāras republikas spožums un posts dzīvo Dēblīna svaigajā, pilsētnieciskajā vācu valodā, kurā iemontētas gan reklāmas lapeles, gan populāru dziesmiņu teksti, gan bībeliski episkas pasāžas un kuru, kā parasti uzticīgi un ar iedvesmu, mums interpretējusi Silvija Brice. Izsekot un just līdzi brīžam traģiskajam “mazajam strādniekam” Francam Bīberkopfam, kurš tik ļoti grib būt krietns, bet brīžam kļūst par stipri vien kaitinošu “sēnalzaķi”, ir jo sarežģītāk, lasot laukos, kur Bīberkopfa nespēja integrēties modernās metropoles vidē šķiet tāla un nebūtiska, jo te nudien nekur nav jāintegrējas, nekas netiek uztiepts, ne no kā neesi atsvešināts, viss vienkārši ir un arī tu kaut kā nesarežģīti esi. Nekādas pilsētnieciskas ironijas vai sarkasma, nekādu sociālu problēmu – tikai eži, bebri, koki, sēnes, skumjas. “Nu neraudi, nu neraudi, stāv cepeškrāsnē ķiļķeni, un tāpēc neraudi.”