Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Amanda Aizpuriete
Nākamais autobuss
Rīga: Liesma, 1990
Uz šo grāmatu, kura, kā pēkšņi izrādījās, visu laiku bija tepat blakus, plauktā, mani atveda nevis autobuss, bet gan tramvajs. Kad Tīrons palūdza ātri atdzejot fragmentiņu no Gumiļova dzejoļa “Nomaldījies tramvajs” Žeņas Paškēviča intervijai RL novembra numurā, man taču tikai vajadzēja pastiept roku – Amandai tas viss jau ir. Tad neattapos, bet vakar piepeši bez kādas apzinātas vajadzības un nodoma paņēmu grāmatiņu, pat nezinot, kādu, bet tur – “pazīstams vējš pēkšņi, saldeni aukstenais”. Man šķiet, dzejas un atdzejas principiālā vienošana kopīgos vākos sākās ar Knuta Skujenieka krājumu “Lirika un balsis”, kas iznāca 1978. gadā, un kļuva par tādu brīnišķīgu “kultūras kultu”, pielūgsmes, draudzības, amata mākslas un personiski svarīgo notikumu svētas savienošanās rituālu, arī sava veida “pretošanās kustību” – dzejnieku pretošanos tiklab kādreizējiem aizliegumiem, kā vēlākajai negribai un nevajadzībai zināt. Nesen lasīju, ka pats vārds “atdzeja”, šķirts no vārda “tulkojums”, esot valodā ienācis samērā nesen, to sācis lietot Imants Auziņš; pārsteidzoši, jo manai paaudzei tas taču ir jau šķitis tik pašsaprotams un nozīmējis tieši to, ko Amanda formulē šīs grāmatas ievadā: “lappuses, kuras neietilpst viena mūža šaurībā”, izjustas, nevis saprastas un atstāstītas, gandrīz 30 citu dzīves kā viena – Amandas.