Anatolijs Naimans, Gaļina Narinska "Ēšanas process un sarunas: 100 kulināro un intelektuālo recepšu"

Anatolijs Naimans, Gaļina Narinska

Ēšanas process un sarunas: 100 kulināro un intelektuālo recepšu

Maskava: Vagrius, 2003

Īsti neatceros laiku, kad sāku pievērst uzmanību ēdienam un ēšanai, bet nav šaubu – tas bija vēlu, visdrīzāk vēlīnajā padomju laikā. Kad no provinces ierados Rīgā, mani vēl mulsināja olīvas soļankā, taču dzīve gāja savu ceļu, un, kad olīvas pēkšņi varēja dabūt veikalā, es tās nopirku uzreiz 5 litru skārda toverī, un pēc kādas nedēļas, par spīti olīvu pievienošanai visos ēdienos, tās sabojājās. Arī es, tāpat kā grāmatas autori, barojos vēl padomju režīmā, tādēļ labi saprotu Naimana citēto anekdoti par krievu cilvēku furšetā, kurš savam ārzemju paziņam piedāvā visu pēc kārtas, jo – par velti, bet, kad tas atsakās, paskaidrojot, ka ēd un dzer tikai tad, kad grib, krievs nosaka: “Dzīvnieks…” Neesmu pārliecināts, vai šī būs īstā grāmata, no kuras izdabūt ēdienu receptes, tomēr tā ir vēl viens mēģinājums savienot ēšanu ar runāšanu, par spīti mums visiem (?) pazīstamajam likumam: ēdot nepļāpā. Sarunu “receptes”, bez šaubām, pasniegtas Naimana ironijas mērcē, teiksim: ēšanas laikā, protams, ir vietā it kā nejauši atcerēties Grīneveja “Ze kuk, ze tīf, hiz vaif end her laver”, turklāt angliski, it kā jūs nevarētu uzreiz saprast, kā to labāk pārtulkot savā valodā. Un nedaudz skumji, ka nekāda īstā saruna tomēr neiznāk, par spīti grāmatas ievadā pieminētajai Dikensa “Ziemassvētku pasakai”, kur nesamākslota pļāpāšana līdz ar trūcīgo ēdienu tomēr svētī vienkāršos, liktenim pateicīgos, laimīgos ļaudis.