Andrejs Bolotovs "Piemineklis pagājušajiem laikiem jeb Īsas vēsturiskas piezīmes par bijušiem notikumiem un baumām, kas klīdušas tautā. 1796"

Andrejs Bolotovs
Piemineklis pagājušajiem laikiem jeb Īsas vēsturiskas piezīmes par bijušiem notikumiem un baumām, kas klīdušas tautā. 1796
Kaļiņingrada: Jantarnij skaz, 2004
 

Bolotova prasmju uzskaitījums ir tikpat garš, kā viņa piezīmēm dotais nosaukums: zinātnieks, selekcionārs, dziedinātājs, gleznotājs, arhitekts, ekonomists, vēsturnieks, rakstnieks. Tas bija iespējams tad, kad janvāri krieviski sauca “genvarj”, un pagājušie laiki – “pretekšije vremjana” (un nevis ar e, kā rakstīts uz vāka). Gadam sākoties, vēl bija dzīva Katrīna II, gada beigās jau valdīja Pāvils I. Iemesls, kāpēc man ļoti patīk šis teksts, ir pavisam vienkāršs: tā nav privāta dienasgrāmata, no tās nekļūst neērti, tā neskatās iekšup, nerakņājas sevī, neapraksta paša vērotāja dzīvi, tikai nepretenciozi vēro apkārtējo, un vislabākā liecība par viņa personu ir tieši šī neuzbāzība, pieklusinātais tonis, kas pilnīgi amortizē Bolotova viedokli, kurš jau tā ir ļoti atturīgi ietverts īsajos teikumos. Varētu teikt, veids, kā viņš vēro valsti un cilvēkus, ir līdzīgs tam, kā parasti mēdz pierakstīt laika apstākļu novērojumus. Savukārt piezīmes par laiku un dabas norisēm, kā arī labību, ir neparasti emocionālas. Man Bolotova ziņas patīk kaut kā pašas par sevi, arī bez īstām zināšanām, kas ļautu tās pareizi ievietot kontekstā, turklāt ir sajūta, ka to lasīšana man palīdz gaidīt atkalredzēšanos ar Krosa Baltazaru Rusovu, kad latviski iznāks tetraloģija “Starp trim sērgām” – un tas nav nemaz tik tālu.