Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Sen-Seņkovs
Ceļgalu–elkoņu buķete, sērijā “Mazā proza”
Maskava: Kņižnoje obozreņije (ARGO-RISK), 2012
Trakais krievu dakterītis, realitātes daudzveidības kolekcionārs, kurš pediatriju un adatu terapiju nomainījis pret dzeju un prozu, kas viņa gadījumā, protams, arī ir dzeja, neiedomājami uzmundrina ar sīkiem dūrieniem neskaitāmos punktos, punktveidīgu spilgtu tēlu pušķiem; ar realitātē pamanītiem un zibenīgi arhivētiem tēliem, kas konstruktīvās sekvencēs uzsprausti kultūrā iedurtai naglai, vienīgajai reālajai realitātes vienotājai; ar prasību pēc spējas ātri, kā džezā, uztvert un improvizēt, attīstot uzskatu, kas vēl nemaz nav paspējis par tādu noformēties; ar metāliskiem džeza atribūtiem, galvenokārt saksofoniem, kurus viņš mētā no skatuves, trāpot te reliģijai, te politikai (kaut kā vairāk un negantāk tiek pa galvu reliģijai); ar neapstāšanos. Andreja Belija prēmiju viņam tomēr nepiešķīra, lai gan ierakstīja 2012. gada „īsajā sarakstā”; nemāku šo faktu interpretēt, man nav salīdzinājuma. Kā reiz tika vēstīts RL mitoloģijā: filozofēt ar žurnālu? Tad, lūk, Sen-Seņkovu kritika formulē šādi: viņš filozofē ar fragmentu un priekšmetu, es teiktu – arī ar citātu. Un uzreiz sagribas iztulkot šo frāzi – „pēkšņas nāves gadījumā, tuvinot mutei spogulīti, tajā – kā nokritušā piezīmju grāmatiņā – aizvērsies uzreiz visi atspulgi”.