Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aņesa Varda
Klaidone, 1985
Sans toit ni loi, Agnès Varda
Kamēr franču Jaunā viļņa režisori spraigi diskutēja Šaijo pils pagrabos, tikmēr turpat Parīzē, Sēnas kreisajā krastā, izveidojās neliela grupiņa kino intelektuāļu un praktiķu. To vidū bija arī pavisam jauniņā Aņesa Varda, kurai dīvainā kārtā bija izdevies par ikdienas pusdienu tiesu pierunāt slaveno Alēnu Renē montēt viņas pirmo filmu “Puentkurta”. Jau kopš šīs pavisam īpašās pirmās filmas Varda turpināja uzskatāmi ārdīt robežu starp dokumentālismu un spēles kino, un vēlāk par labu piemēru tam kļuva “Klaidone”. Rekonstruējot stāstu par jaunu meiteni klaidoni, kuru atrod nosalušu vīnogulāju laukā Francijas vidienē, Vardai izdodas balansēt starp dokumentāliem tipāžiem, reālu lauku dzīvi un inscenētu klaiņošanas situāciju. Filmā jūtama arī spēcīga feminisma nots, jo attiecībā uz klaidoni Monu pakāpeniski izzūd sievietes ķermeņa fetišizēšana, kas tik raksturīga kino, un skatītājam paliek vien domas par kāda bezdzimuma cilvēka vientulību, kad tas nespēj dzīvot svešas dzīves. Mona klejo starp deklasētu bomžu midzeņiem, platānu pētnieces vai izvarotāju mašīnām, tunisiešu viesstrādnieka gultu un hipijiem kazu audzētājiem, līdz beigu beigās attopas pamesta muļķīgam dzīves noslēgumam – it kā pašiznīcināšanās arī būtu bijis viņas sākotnējais plāns.