Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anrī Žoržs Kluzo
Velnišķās, 1955
Les Diaboliques, Henri-Georges Clouzot
Šī nav pirmā filma ar krasu sižeta pagriezienu filmas noslēgumā, bet, iespējams, pirmā, kas filmas beigu titros lūdz skatītājus, kuri to redzējuši, neatklāt šo pagriezienu citiem potenciālajiem skatītājiem. Tā patiešām liek tiem, kas to skatās, pamatīgi saspringt, tāpēc neizbrīna, ka Alfrēds Hičkoks apņēmās par katru cenu uzņemt savu “Psycho” lielā mērā tāpēc, lai pārspētu “Velnišķās”. Notikumi, kas risinās nelielā zēnu privātskolā ar direktoru despotu, viņa sievu un mīļāko, ir baisi nodomu ziņā, bet vēl baisāki tie kļūst tās neziņas dēļ, kurā visu laiku tiek turēta kino zāle. Kluzo, kurš bija lielisks kolektīvās psihes pārzinātājs, jo personīgi piedzīvoja gan Hitlera augšupeju Vācijā, gan Petēna kolaboracionisma galējības, veido šo stāstu par abu sieviešu nodomu nogalināt savu drakonisko vīru un mīļāko, nepārtraukti izraisot skatītājā bailes. Bet vienlaikus ir sajūta, ka viņam izdevies uztaustīt to izmisumu, ar kādu pēckara zaudētā paaudze cīnās par savu mīlestību. Vairāk gan neteikšu neko, vienīgi pieminēšu, ka filmas režisora sieva reālajā dzīvē Vera Kluzo (šeit atveido privātskolas direktora apspiesto sievu Kristīni) ir pārsteidzoši līdzīga Grētai Garbo, bet Garbo vienkārši ir pati labākā.