Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Antons Čehovs.
Sahalīnas sala
Kukuška, Maskava, 2004
Uz Sahalīnu Čehovs aizbrauca 1890. gadā, lai rūpīgi izmeklētu slimu un sāpīgu vietu – Krievijas katorgu. Viņa grāmatas (otru sauca No Sibīrijas) esot atstājušas tādu iespaidu uz sabiedrību, ka Krievijas valdībai nācies reformēt likumus, lai uzlabotu katordznieku dzīves apstākļus. Es tikai nesaprotu vienu – kāpēc no šīs dokumentālās, publicistiskās literatūras klasikas, kas droši vien vismaz Krievijā tiek mācīta skolā un universitātē, likta par priekšzīmi žurnālistiem, neskaitāmie inteliģentie pasaules lāpītāji vairāk nekā simt gadu laikā tomēr tik maz ir mācījušies. Čehova vērojumam piemīt augstākajā mērā izturēta savaldība – tagad tādas savaldības pasaulē gandrīz vairs nav. Viņš nelīdzinās ne mūsdienu Rietumu mediju kultivētajiem formālajiem autora attieksmes slēpējiem, ne sensacionālas “černuhas” rakstītājiem, viņš “nefilozofē”, viņš “nedzejo”, viņš neatmasko, nemeklē kašķi un nespiež uz emocijām, viņš rūpīgi runā par konkrēto. Kārtīga iepriekšēja sagatavotība, dabūtā atļauja veikt iedzīvotāju uzskaiti, ceļojuma un izklāsta secīgums – bet arī pati valoda, ekonomiska un skumja, valoda, kas strādā un kalpo. “Ja kamerā smird, ja nevienam nav glābiņa no zagšanas, ja dzied jēlas dziesmas, tad vainīgi ir visi – tas ir, neviens. Es jautāju kādam bijušajam goda pilsonim: “Kāpēc jūs esat tik netīrīgs?” Viņš man atbild: “Tāpēc, ka mans tīrīgums šeit būtu veltīgs.”” Jā, patiešām, Čehovs samiernieciski piebilst, kāda vērtība no katordznieka viedokļa var būt tīrīgumam, ja rīt atkal viņam blakus būs citi utainie un smirdošie – un, atvainojiet par uzbāzīgu metaforu, turpina kārtīgi mazgāt rokas.