Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Artis Ostups
Fotogrāfija un šķēres
Rīga: Mansards, 2013
Neafektēta, skaidra, precīza dzeja. Ja kādam maldīgi liktos, ka šāds apzīmējums norāda uz mērenību vai bālasinību, esmu gatava izteikties arī tiešāk: ideāla dzeja. “Vienkārša ģeometrija: būt šaurai baltai līnijai, nekustīgai kā svilpes sauciens,” lietojot no dzejoļa konteksta izvilktu citātu; spēja attālināties “tagad, kad esmu bijis tuvu”. Vienkārša dzeja – tajā brīnišķīgajā nozīmē, ka nav netīrīgas bārstīšanās ar tēliem, nav plosīšanās pa dzīves un valodas pakulām, pavediens ir savērpts, darbs ir izdarīts, “laiva paslīd zem tilta kā vēstule zem durvīm”, un, kas tajā rakstīts, nav iespējams nesaprast. Kāda birka jums labāk patiktu – ģeniāli vai profesionāli? Varbūt grāmatas sajūtu varētu nosaukt par kinematogrāfisku, un šai filmai ir konkrētība, telpa, ainavas un personāži, kas nāk un iziet pa dažādām durvīm, ir attiecību spriegums, plūdums, ilgstamība, noslēpums. Domas, kuras pazinušas viena otru, kuras saista gan pagātne, gan nākotne. Par laimi, šī tomēr nav recenzija, es drīkstu palikt grāmatas varā, aprauties pusvārdā un doties projām, lai tajā atgrieztos, man šķiet, ka uz ilgu laiku.