Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Babars Subhašs
Disko dejotājs, 1982
Disco Dancer, Babbar Subhash
Viens no iemesliem, kāpēc skatīties “episko” indiešu “Disko dejotāju”, ir tas, ka reiz jūs to jau esat redzējuši. Tiesa, bailes skatīties to, kas kādreiz atstājis neizdzēšamu kinematogrāfisku iespaidu, šajā gadījumā ir pamatotas: viss, ieskaitot filmas žanru, izskatās pavisam citāds nekā kādreiz – nu, vismaz jautrāks. Muzikālie priekšnesumi ilgi un neatlaidīgi cenšas aizkustināt gan indiešu filmu, gan disko cienītājus, sižetiskās klišejas (okei, ģitārfobija jeb bailes pieskarties ģitārai, iespējams, ir jaunums) pastiprina strauji kameras piebraucieni un atbraucieni, un tad vēl – nevaru nepiekrist blakus sēdošās skatītājas komentāram – “smieklīgākā uz ekrāna redzētā mātes miršanas aina” (tiks atkārtota vairākos flešbekos). Vienā brīdī viss izskatās tik slikti, ka sliktais šādā intensitātē, liekas, iegūst kaut kādu paranormālu vērtību. Tāpat kā visgudrākie cilvēki mēdz izdarīt visbanālākos gājienus (dzīvē), gadās arī otrādi – skatoties, būsim godīgi, banālu filmu, pazemīgi saproti, ka tas taču ir tik saprātīgi: ka māte mīl dēlu un dēls mīl māti, ka viņi izraujas no nabadzības, ka viņš iztur pārbaudījumus un turpina uzstāties, un nekas, ka tas viss 80. gadu disko ritmos.