Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Baraks Obama
Sapņi no mana tēva: stāsts par rasi un mantojumu
Edinburga : Canongate Books, 2007
“Esmu sen iemācījies neuzticēties savai bērnībai un stāstiem, kas to veidojuši.” Ar šo vienu grāmatas ievada teikumu pietiek, lai saprastu, ka te nebūs darīšana ne ar sentimentālu Bildungsroman, ne poppsiholoģisku pašanalīzi, ne arī balto auditorijai paredzētu žēlabu gabalu no biogrāfiju un daiļdarbu sērijas, ko mēdz ironiski rezumēt no baltā komiķa Stīva Mārtina filmas pārņemtajā frāzē: “Es piedzimu kā melns, trūcīgs bērns.” Tiesa, tā ir autobiogrāfija un ir par melnu (un nebūt ne turīgu) zēnu - tikai par tādu, kura gandrīz pilnīgi svešais un tāpēc idealizētais tēvs dzīvo eksotiskajā Kenijā, bet viņš pats pamazām apjauš savu melnumu (un vēlāk melnbaltumu), tikai, no Indonēzijas nosūtīts mācīties uz dzimtajām Havajām pie baltajiem vecvecākiem. Obama raksta tāpat kā runā - paškritiski, pašironiski, izvairīdamies no tukšām frāzēm un pedalizētām emocijām, un no sirds pūlēdamies izprast un nenosodīt tos, kas domā citādi (arī nelabojamus rasistus). Pie tam grāmatu tiešām sarakstījis viņš pats, nevis kāds nolīgts rakstītājs, un tā pirmoreiz izdota 1995. gadā, kad Obama vēl pat nebija iecerējis kļūt par Illinoisas štata senatoru, nemaz nerunājot par kandidēšanu uz prezidenta amatu. Protams, grāmatas inteliģence un autora veselīgais pašvērtējums ir tikai kārtējais pierādījums viņa “snobiskajam elitārismam”, kas tā priecē pasauli, bet biedē konservatīvu, dievbijīgu, vidusšķiras zemākajiem slāņiem piederīgu - lasi, normālu - amerikāni.