Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Basters Kītons
Šerloks jaunākais, 1924
Sherlock Jr., Buster Keaton
Visi trīs nozīmīgākie slapstick komēdiju autori un aktieri izdomāja sev īpašus tipāžus, lai varētu turpināties no vienas filmas nākamajā. Piemēram, Čaplins kļuva par visiem labi zināmo “klaidoni”, Harolds Loids pārtapa “briļļainī”, bet dramatiskākais aktieris no šī trio – Kītons – izvēlējās būt par “akmens seju” jeb “cilvēku, kurš nesmaida”. Filmā “Šerloks jaunākais” visi slapstick jokiem raksturīgie kritieni, kūleņi, pakaļdzīšanās, pārģērbšanās un bezgalīgā muļķīgo pārpratumu rinda tiek izpildīta nevainojami. Šerloka nolaišanās ar pārbrauktuves barjeru vai nāvējošais brauciens uz motocikla stūres vien ir ko vērts. Tomēr īsto filmas vērtību veido pievēršanās pašam kino medijam – gan skatītāju uztveres, gan stāstu veidošanas nozīmē. Kītons filmā ir kinomehāniķis, kurš pārņemts ar uzmācīgu ideju kļūt par detektīvu amatieri. Iemidzis pie kinoprojektora, viņš sapņos izspēlē savu slepeno kaislību, burtiski iekāpjot kinoekrānā. Tur, ekrāna otrā pusē, Kītona skumjā seja raksturo visas mūsu (skatītāju) privātās skumjas un vientulību, tomēr dod arī mierinājumu, ka par savām ciešanām iespējams labi pasmieties.