Bobs Rafelsons "Pieci vienkārši skaņdarbi", 1970
RL skatās

Viktors Freibergs

Bobs Rafelsons "Pieci vienkārši skaņdarbi", 1970

Bobs Rafelsons
Pieci vienkārši skaņdarbi, 1970

Five Easy Pieces, Bob Rafelson
 

Pieci klasiskie klavierskaņdarbi, kas tikai ieskanas filmā un negaidīti apraujas, disonē ar galvenā varoņa Bobija dzīves situācijām: ar darbu naftas urbumu uzstādīšanas kompānijā, attiecībām ar draudzeni, ar kuru viņu vieno tikai sekss, un ar kopīgajām izklaidēm ar draugiem. Lai kur Bobijs atrastos, viņu pārņem aizkaitinājums un neiederības sajūta. Tikai vēlāk filmā atklājas, ka viņa patiesā aizraušanās ir mūzika, jo reiz viņš bijis talantīgs klavierspēlētājs. Filmas sākuma daļas šķietami nesaistīto situāciju virknes fragmentārisms raksturo Bobija neirotisko vēlmi meklēt kaut ko vairāk par banālām ikdienas izklaidēm un rutīnu. Aptuveni filmas vidusdaļā Bobijs dodas uz sava tēva mājām, lai mēģinātu rast samierināšanos ar tēvu, bet arī te viss apraujas kā skaņdarbs – tēvs ir paralizēts un nespēj runāt.

Ja Bergmans būtu dzimis Amerikā, droši vien viņš uzņemtu apmēram tieši šādu filmu par dzīves tukšumu, nomācošo apziņu, ka dzīves jēga ir iluzora, bet ilūzijas ir vājš mierinājums. Bobijs pamet visu, aiziet no savas draudzenes, no iepriekšējās dzīves, bet varbūt no dzīves vispār, bet to mēs neuzzinām, jo sākt visu no jauna ir naivas cerības, un tas nav iespējams pat filmā.