Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Brian Eno
The Ship
2016, Warp
Grūti iedomāties, ar ko klausītājus varētu pārsteigt 67 gadus vecais ambientās mūzikas patriarhs, kas jau visu pateicis un nostiprinājis 70., 80. un 90. gados, piesakot pilnīgi jaunu mūzikas radīšanas metodi un jaunu tās klausīšanās ievirzi, padarot ierakstu studiju par pilntiesīgu muzikālu instrumentu un paužot estētiskus imperatīvus kā filozofiskas mācības postulātus. Braians Īno jau sen ir kļuvis par zīmolu intelektuālai, smalkai un inovatīvai pieejai jebkura žanra mūzikai, viņa klātbūtne ieraksta procesā ir garantējusi pasaules slavu ne vienai vien grupai, sākot ar U2 vai James un beidzot ar alžīrieti Rašīdu Tahu vai sešas sekundes garo operētājsistēmas Windows 95 starta signālu. Un tomēr viņa jaunākais soloalbums spēj pārsteigt – pirmkārt, tituldziesma ir 20 minūtes gara, bet albuma atlikušo daļu aizņem trīsdaļīga svīta, kas kopumā ir nedaudz garāka. Mūzika nav tradicionāli (nu jau tradicionāli) ambients skaņdarbs, bet jauna veida dziesmas, kas nesteidzīgi un cieņpilni attīstās no netverami telpiskas sanoņas līdz balss, teksta un tembrālu rotaļu savijumam, kas nes noteiktu vēstījumu. Brīžiem viņš atgādina grupas Dead Can Dance gotisko apcerību un skumjas, brīžiem citē pats savu radīto grupas James vai Deivida Bovija un Lorijas Andersones noskaņu. Gribētos cerēt, ka tas ir jauna mūzikas ceļa sākums.