Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Čārlzs Staridžs, Maikls Lindsijs-Hogs
Atkal Braidshedā, 1981
Brideshead Revisited, Charles Sturridge, Michael Lindsay-Hogg
Kāds režisors reiz sacīja, ka sievietes viņam atņemot laiku; šāda piesardzība man ir attiecībā uz seriāliem, jo, kā savukārt sacīja viens mans draugs (īsi pirms šķiršanās), “nav pareizi, ja kaut kam nav beigu”.
Ir sajūta, ka angļu rakstnieka Ivlina Vo 1945. gadā publicētais romāns “Atkal Braidshedā” un, jā, arī filma – tieši pretēji – iedod laiku, un ne tikai to, kas sižetiski attiecas uz galveno varoņu dzīvi 20 gadu garumā, sākot no 20. gadsimta 20. gadiem, kad vieglā bezrūpībā un, būsim atklāti, dzeršanā aizrit Džeremija Aironsa spēlētā Čārlza Raidera un viņa aristokrātiskā bagātā drauga Sebastjana Flaita jaunība. Tas ir laiks – un šeit sēriju formāts palīdz darbību nesasteidzināt –, kad varēja visu vasaru degustēt vīnus, braukt ilgā ceļojumā uz Venēciju un strīdēties par katolicisma priekšrocībām (“laiskums – vēl nepiepūlēto stiegru atslābums, saule, kas stāv debesu vidū,” jaunību raksturo Vo, un tāda tā “nolasās” sākumsērijās). Paradokss ir tāds, ka pārmaiņas ir “vienīgā dzīvības izpausme”, tāpēc samierināšanās, ko varoņi savās reliģiskajās sarunās piemin filmas sākumā, kļūst tik saprotama beigās, kuras, kā redzams, pienāk pat seriāliem.