Cilvēka skatiens

Vējš uz kraujas pie ezera bija tik salts un brāzmains, ka likās, izpūtīs siltā aitādā ietīto mazuli no ratiem; mēs paglābāmies Edsvikenas mākslas galerijas kafejnīcā. Kamēr meita gulēja, mēģināju izlasīt avīžrakstus norvēģu un zviedru valodā, ar kuriem bija aplīmēta kafejnīcas siena. Tur bija rakstīts, ka Ods Nerdrums ir bezmaz vai kulta mākslinieks, ka viņš dumpīgi turas pie vecmeistaru – Rembranta, da Vinči, Karavadžo – glezniecības stila, ka viņam piespriests divu gadu cietumsods par Norvēģijai nesamaksātiem nodokļiem, ka viņa 80. gadu gleznām karstumā kūst krāsa, ka viņa slavenākais fans ir Deivids Bovijs, ka meistars vienmēr tērpjas melnā tunikā – vārdu sakot, tur bija rakstīts par visu to, kas ir aiz, pirms vai pēc “tīrās” mākslas. Pat ja šie stāsti neko neizskaidroja Nerdruma glezniecībā, tie tomēr ļāva atrast kādu pavedienu, ieejot izstādē.

Kaut kas, pie kā turēties, bija tiešām nepieciešams. Nerdruma gleznu centrālā tēma un pētījumu objekts ir angst – bailes un šausmas, ciešanas un mokas; miruši izskatījās arī dzīvie, pārņemti ar savas miesas bailēm no nāves – bēgļi laivā nekurienes vidū, pusapraktas cilvēku figūras, kokonā ievīstīti zīdaiņi, nakts vidū iztrūcināts gulētājs ārpus nojēgas par laiku un telpu, klusās kliedzošās dabas ar beigtajiem dzīvniekiem – asiņaina cūka, kas sastingusi zīdaiņa pozā, aiz pakaļkājām pakārts jērs ar pārgrieztu rīkli, putns ar pusnoplūktām spalvām, kam no kakla šļācas asiņu šalts, – gleznas bija šaušalīgi skaistas, rembrantiskā tehnikā, kas piešķīra attēlotajam pārlaicīga vispārinājuma iespēju un stindzinošu cildenumu. Daba tajās klusēja; dzīvnieki bija tiktāl individualizēti, ka būtībā bija kļuvuši par cilvēkiem.

Ņemot vērā Nerdruma aizraušanos ar Rembrantu, nebija pārsteigums, ka viena no iemīļotākajām figūrām viņa gleznās ir Nerdrums pats – dažādos vecumposmos un dažādu laikmetu kostīmos, pilnā un nepilnā augumā, rītasvārkos, ar zeltu izšūtos svārkos, sarkanajā cepurē, atklāti parafrāzējot skolotāju. Varbūt tieši pašportretu koncentrācija izstādē lika domāt par trauslo robežu, kur radoša cilvēka nerimtīgā pašizpēte pārvēršas apsēstībā ar sevi: šajā apsēstībā izcēlās gan izmisuma pilnā klusā daba ar paša galvu uz galda, gan jau par ikonu kļuvušais pašportrets zeltītajos svārkos, kurus mākslinieks pacēlis, lai atklātu apaļīgu, marmorbaltu punci un erektētu locekli.

Ratos pamodās meita, un man pietika laika vienīgi uzmest acis kūstošajai gleznai, kas lika man iztēloties, cik skaisti pamazām varētu izkust Oda nogurušais skatiens manas iedomu kolekcijas gleznā.