Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Daniels Kēlmans
Pasaules mērīšana
Rīga: Dienas Grāmata, 2007
Kāds Visbijas rakstnieku mājā, gaiteņa plauktā blakus veļas kambarim bija pametis “Da Vinči kodu”, un vienā no tumšajiem dzīves brīžiem, kad ir nepieciešams jebko ēst, dzert vai lasīt, lai tikai nebūtu jādara tas, ko tik un tā nevar izdarīt, es to paņēmu cerot, ka tas palīdz pret jušanos un domāšanu. Izdevās vairākos piegājienos izlasīt apmēram 15 lappuses, un šo kļūmi nebūtu vērts pieminēt, ja Kēlmana romāns netiktu rekomendēts kā tāds, kas dižpārdokļu hierarhijā stāvējis cieši blakus Braunam un Poteram. Faktiski viņš ir apgrozījies daudz tuvāk Kantam un Liotāram, bet to jau skaļi nevar teikt. Tomēr kritiķu atsaucība viņu nodod, kamēr lasītāji uzticas paša Kēlmana paustajām jaukajām atsaucēm uz Markesu, Simpsoniem, Makjuanu, Soprano ģimeni, TV un mūsdienām kā tādām. Kēlmans raksta to pašu nepabeigto doktordarbu par Kantu – par cildeno īstenību, kuras nav (vai ir) dabā, un par visu 19. gadsimta filozofijas un dabaszinātņu problemātiku, bet ļoti īsiem teikumiem. Galvenie varoņi Humbolts (A.) un Gauss ir traki, kā profesoriem pieklājas. Kants kā nosiekalojies marasmātiķis pavīd pāris lappusēs un uz mūžu iespiežas prātā ar frāzi: “Desu un zvaigznes.” Notiek notikumi. Dramatiskās situācijas ir smieklīgas. Lasot šķiet, ka skaties filmu – brīžiem tādu kā redzētu, Hercogs vai? Un rodas brīnišķīgā sajūta, ka visu var atrisināt sapņojot.