Dari pats

Izstāde “Danse macabre. Nāves deja” Medicīnas vēstures muzejā

Izstādes “Nāves deja” ievads lietišķi mierina, ka, par spīti mūsu vēlmēm un medicīnas sasniegumiem, “nāve joprojām ir simtprocentīga”. Izstādē redzamas danse macabre žanram veltītas grafiku sērijas, senākās darinātas pēc 16. gadsimta akvareļiem, bet jaunākās tapušas pirms dažiem gadiem. Šajos attēlos dažādi autori atainojuši visādas sadzīviskas situācijas, kurās pie cilvēka ierodas skelets, proti, nāve, un atgādina, ka cauri ir, čau. Šajās alegoriskajās ainās, kas atbilstoši to rašanās laikam sniedz mums moralizējošu un viegli draisku mācību, lielākoties redzami dažādu profesiju un vecumu cilvēki, lai paskaidrotu, ka nāve var sasniegt ikvienu jebkurā viņa mūža mirklī – vai viņš būtu neliels, nevainīgs bērniņš vai turīgs tirgotājs, vai ietekmīgs valstsvīrs.

Otra eksponātu grupa ir pēcnāves maskas no Latvijas muzeju krājumiem (ir arī dažas pirmsnāves maskas un daži roku atlējumi). Latvijā pēcnāves masku veidošanas tradīcija esot īpaši uzplaukusi 20. gadsimta 20.–30. gados, kad izgatavoti dažādu sabiedrībā ievērojamu cilvēku sejas atlējumi ģipsī “kolektīvās atmiņas un nacionālās identitātes stiprināšanai”, lai gan man tā arī nekļuva skaidrs, kā ievērojamu cilvēku pēcnāves maskas varētu to visu stiprināt. Savukārt Raiņa, Aspazijas, Paula Stradiņa, Matīsa Kaudzītes un daudzu citu mirušo cilvēku sejas atveidi ģipsī ļāva vienkārši secināt, ka šie cilvēki nepārprotami ir bijuši un ka tikpat nepārprotami viņu vairs nav. Tas, kā viņi ir izskatījušies, nelikās nemaz tik svarīgi, lai arī bija uzskatāmi redzams, ka izmainās dzīva un miruša cilvēka vaibsti.

Izstādē ir arī dažas fotogrāfijas, kurās redzamas gan pēcnāves maskas (briesmīgās moku grimasēs sastinguši Ziemassvētku kauju upuri) no pagājušā gadsimta 30. gadu ekspozīcijas Kara muzejā, gan arī pēcnāves masku atveidotie cilvēki vēl tad, kad viņi bija dzīvi vai kad viņus bērēja un tamlīdzīgi. Kādā fotogrāfijā redzams, kā trīs mākslinieki – Kārlis Johansons, Konrāds Ubāns un Voldemārs Tone – gaida, kamēr sacietēs ģipsis uz kāda miruša, kaila Ziemassvētku kauju dalībnieka sejas. Lai arī fotogrāfijās atšķirībā no visādā ziņā objektīvajām maskām kaut vai nejauši iekļautas kaut kādas ziņas par dzīvo pasauli, tādējādi vismaz nedaudz sazinoties ar dzīvo skatītāju, tomēr arī to mērķis šajā gadījumā ir informēt, ka bija un nu ir cauri.

Kaut arī visu šo attēlu un priekšmetu nolūks esot atgādināt par ikviena personisko mirstīgumu un laikam gan – pagaidām vēl nemirt, bet atbildīgāk attiekties pret iespēju būt dzīvam, nedaudz dzīva sajutos vienīgi tad, kad skatījos uz trim eksponātiem, kuri sagādāja to jauko iespēju nesaprast, kas ir tas, ko redzu vai, kā mēdz rakstīt mākslai veltītos tekstos, ko tas iemieso vai iemūžina – vēl bez tā, kas ir redzams. Jo izstāde uzskatāmi parāda, ka tas, kas ir redzams, nekas daudz vis nav.

Pirmais ir nedaudz romantiska un nedaudz groteska instalācija – divas izbāztas žurkas, kuras izstādes veidotāji novietojuši zem stikla kupola, savienojot tādā kā dejā; pārītim pa vidu iestiprināts kaltēts ziediņš. Viena žurka ir melna, otra – balta. Otrs – īsta, kārtīga lāpsta, kura it kā iecirsta muzeja grīdā, ko tai vietā klāj mākslīgam zālājam līdzīgs grīdas segums. Trešais dzīvi apliecinošais eksponāts ir lappuse no 1938. gada laikraksta Ugunskurs, kur rubrikā “Dari pats” publicēta pēcnāves masku veidošanas pamācība. Bez tīri praktiskiem padomiem par masku noņemšanu un ģipša lējumu apstrādes tehnoloģiju un apceres par to, ka tikai mākslinieks cilvēku attēlo “dzīvās, izmeklētās formās” un “redz cilvēka garīgo seju, kas nemainās līdz ar sejas izteiksmi”, tur stāv rakstīts: “Dzīve veido cilvēka sejas izteiksmi. Skauti zina to veidot pēc sava prāta par spīti visām grūtībām.”