Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
1998, Winter&Winter
Žanrs:
vēss, rudenīgs un viltīgs džezs
(bez bungām)
Auditorija:
visdažādākie personiskie draugi
un paziņas, vientuļi smēķētāji
uz balkona, grāmatveikalu pārdevēji
Ekvivalents:
brauciens naktī tīrā un pieklājīgā vilcienā kaut kur Transilvānijā
vai Pensilvānijā
Deivu Duglasu nu jau ir pieņemts dēvēt par mūslaiku izcilāko un vēl joprojām daudzsološāko jauno trompetistu — Mailza Deivisa pēcteci, džeza postmodernistu, cool stila turpinātāju utt. Pašam, protams, kā jau katram normālam cilvēkam, viņam šīs klišejas glaimo un nepatīk. Džeza trompete, būdama kopš sākta gala viens no negantākajiem instrumentiem, šķiet, ir izsmēlusi visas brīvības pakāpes un sen jau nolemta konservatīvam skābekļa badam. Tapēc nav brīnums, ka jaunu asiņu parādīšanās šajā zālājā tiek uztverta ar milzīgu sajūsmu. Šis nav jaunākais un slavas zenītā vizošais Deiva Duglasa disks, taču tam ir kāda ārkārtīgi simpātiska iezīme — ansambļa sastāvs, kas diktējis arī skaņdarbu noskaņu. Akordeonu spēlē Gajs Kluseveks, kurš postmodernista apzīmējumu izpelnījies jau tad, kad Duglass tikai mūzikas skolā gāja, vijoli — Marks Feldmans, bet akustisko basu — Gregs Koens.