David Bowie "Blackstar"

David Bowie

Blackstar

2016, RCA

Izlikties nemanām šī gada nozīmīgāko mūzikas albumu nav iespējams – Deivida Bovija nāve trešajā dienā pēc albuma iznākšanas padarīja to par visvairāk pārdoto visos iespējamajos formātos un uz ilgu laiku. Desmit citi Bovija albumi iekļuva pārdošanas topos, padarot viņu populārāku nekā jebkad iepriekš. Taču interesanti, ka viens no zināmākajiem, ietekmīgākajiem un mīlētākajiem mūziķiem aizgāja klusi un mierīgi, neizraisot fanu histēriju un raudāšanu, kādu atceramies pēc Preslija, Lenona vai Maikla Džeksona nāves. Bovija nāve nebija traģiska, jo viņš paspēja atvadīties, sarūpējot lielisku albumu, kas, domāju, ir arī labākais viņa karjerā. “Blackstar”ir neparasts dziesmu sakopojums, kas gan izskan ļoti vienoti, gan nerada apnicīgu vienmuļību. Dziesmu garumam tajā nav nekādas nozīmes – tās var būt 10 minūtes, var būt četras, taču tas Bovijam bijis raksturīgi jau no viņa karjeras sākuma.

Mūzikas apskatos tika minēti atšķirīgi skaitļi –“Blackstar”dēvēts par Bovija 25., 26. vai 27. studijas albumu atkarībā no tā, ko no viņa daudzveidīgās darbības pieskaita pie oficiālās diskogrāfijas. Daži no tās izslēdz divus “Tin Machine”albumus, kas to iznākšanas brīdī tika pasniegti kā Bovija aiziešana no solo karjeras un iekļaušanās grupā, taču tagadir uztverami un saprotami kā organiska viņa mūzikas sastāvdaļa. Citi iekļauj viņa diskogrāfijā mūziku televīzijas seriālam “Priekšpilsētas Buda”, citi to uzskata par vienu no daudzajiem skaņu celiņiem, kuru radīšanā Bovijs ir piedalījies. Šķiet, var nepārprotami apgalvot, ka “Blackstar”ir Bovija pēdējais albums, taču ziņas par to, ka pēdējos dzīves mēnešos viņš aktīvi sācis domāt par nākamo albumu, atstāj cerības uz vēl kādu neizdoto vai demo ierakstu apkopojumu.

“Blackstar”gaidīšana bija rituāls pats par sevi – divas dziesmas (“Sue (Orin a Season of Crime)” un “’Tis a Pity She Was a Whore”) jau bija izdotas 2014. gada izlasē un vinila singlā, divas (tituldziesma un “Lazarus”) parādījās 2015. gada laikā kā video singli. Nedzirdētas faktiski bija tikai trīs dziesmas, kas albumā iekļautas kā noslēdzošās, taču iespaids, kas radās, noklausoties albumu pilnībā, pārsteidza ar negaidītu un perfektu kopskaņu. Dziesmas savienojās vienotā kompozīcijā daudz lielākā mērā, nekā tas ir bijis Bovija albumos iepriekš.

Kāds virsraksts recenzijā par vēl tikai gaidāmo albumu vēstīja: “Bovijs kārtējo reizi ir apsteidzis mūs visus par kādu gaismas gadu.”Un tā ir taisnība – jau agrāk viņš mēdza pamanīt un “aizgūt”idejas, elementus un tendences, kas mūzikā vēl tikai tapa vai atradās andergraundā. Viņš šīs idejas iekļāva savās dziesmās un padarīja par avangarda meinstrīmu, ko varēja nepieņemt vai nesaprast, bet vairs nevarēja nepamanīt. Tādi bija albumi “Heroes”, “Let’s Dance”, “Earthling” – vienmēr soli priekšā citiem. Ar “Blackstar”šis lēciens ir daudz pamatīgāks; profesionālu džeza mūziķu piesaistīšana to nav padarījusi par vēl vienu jazzfusion variāciju, bet izcēlusi ārpus muzikālu žanru rāmjiem, atbrīvojot ceļu jebkuram nākotnes mūziķim radīt atvērti un nerēķinoties ar nepieciešamību rast kādu apzīmējumu tam, ko tu dari.

Tā vai citādi, šis albums daudz ko paskaidro – caur to ir iespējams saprast un pieņemt arī to Bovija mūziku, kas tapusi pirms 30, 40 gadiem un bijusi tiem laikiem par ekstravagantu, avangardisku vai vienkārši – par jocīgu. “Blackstar”ne tikai pieliek punktu, bet arī savelk kopā to visu, ko Bovijs ir centies mūzikā pateikt. Izplatīta klišeja, kas attiecībā uz Boviju tikusi lietota neskaitāmas reizes, ir hameleons – mākslinieks, kas mainās līdz ar katru jaunu albumu. Bieži ir mēģināts definēt Bovija pārmaiņu periodus – lūk, no tā līdz tam gadam viņš bijis roķīgs, tad sācis dziedāt kā soula mūziķis, īpašs bija “Berlīnes periods”, tad (pāris gadus pirms visiem citiem) viņš atklāja jauno romantiķuēru utt. Esmu novērojis citu fenomenu – daudzas viņa ierakstītās dziesmas turpina mainīties arī pēc izdošanas, tās turpina dzīvot un skan ikreiz citādi, pielāgojoties tai muzikālajai realitātei, kas klausīšanās brīdī ietekmē manu uztveri un attieksmi. Fascinējošs efekts bija 2014. gada izlasei ar ironisko nosaukumu “Nothing Has Changed” (“Nekas nav mainījies”) un ne mazāk ironisko noformējumu, kurā Bovijs dažādos laikos skatās uz sevi spogulī – klausoties kopš bērnības zināmas dziesmas jaunā salikumā, nedzirdētās versijās vai vienkārši remāsterētā skanējumā, tās varēja izdzirdēt kā nepazīstamus skaņdarbus un vēlreiz iemīlēt no pirmā acu skatiena.

“Blackstar”pievērš sev uzmanību arī ar to, ka tas ir pirmais Bovija albums, uz kura vāka nav redzams viņš pats. Līdz šim tā bija stingra tradīcija. Dažkārt tas bija portrets, dažkārt – pozēta un vairāk vai mazāk sirreāla aina. Uz “Earthling”vāka Bovijs bija redzams no muguras, taču viegli pazīstams. Uz “Outside”vāka redzama izplatījumā peldoša seja, kurā arī nojaušami Bovija vaibsti. Vienīgi iepriekšējā, 2013. gada albuma “The Next Day”noformējums dekonstruēja 1977. gada albuma “Heroes”vāku, aizsedzot Bovija seju ar baltu taisnstūri. Šoreiz CD formāta vāks ir balts ar melnu zvaigzni tā centrā un zvaigznes fragmentiem lejasdaļā, bet vinila plates vāks ir melns ar izgrieztu zvaigzni, faktiski – caurumu ierastā Bovija vietā. Tukšumu, ko mēs vēl ilgi jutīsim.