Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
David Sylvian
Manafon
2009, Samadhi Sound
Mes visi mirsim un drīz
Deivids Silviens ir atmosfērisku noskaņu meistars, kas nebaidās atkailināt savu balsi un sajūtas, paslēpdamies vien mīklainu tēlu un zīmju pilnos tekstos. Turpinot virzību uz aizvien izplūdušāku skaņdarbu struktūru, nesteidzīgu un smagu melodisko zīmējumu, kas bija jaušams jau viņa iepriekšējā albumā “Blemish”, šeit Silviens izmanto vēl plašākus un drūmāku toņu otas triepienus. Veidu, kādā tiek rakstīta šāda mūzika, ir grūti definēt, līdzīgi strādā Skots Volkers, arī viņa dziedāšanas maniere ir tūlīt pazīstama un neatdarināma. Lai arī albuma ierakstos piesaistīti vairāki izcili mūziķi, kas pazīstami kā brīvās improvizācijas entuziasti (Evans Pārkers, Fenešs, Sačiko M.), tas tomēr nav aizraujošu džeza dialogu krājums. Tas ir viena, vientuļa un strauji novecojoša cilvēka pārdomu pieraksts. Vairāku dziesmu pamatā ir dzejnieku Emīlijas Dikinsones un Ronalda Sjtuarta Tomasa frāzes vai tēli, Manafona ir ciemats Velsā, kur kādu laiku Tomass bijis vietējās draudzes mācītājs. Bieži vien viņa baznīca svētdienās bija tukša un sprediķa vietā viņš sēdējis tur pilnīgā vientulībā, rakstot dzeju.