Gvatar. Daugavgrīvas iela, Rīga. facebook.com/Gvatar/
Pauls Bankovskis savā 2019. gada septembrī publicētajā ieskatā par Gvatar kebabnīcu Bolderājā raksta ļoti kodolīgi: vieta bez izkārtnes, rinda ārā, gaidīšana līdz divdesmit minūtēm, princips “mazāk ir vairāk”. Tas viss ir precīzi. Taču starp šīm rindām ir paslēpts kaut kas, ko ir vērts izteikt tieši: šī nav kulinārijas ziņa. Šis ir raksts par pilsētas uzmanības ekonomiku.
Gvatar atrodas Maxima tirdzniecības centra ēkas stūrī Daugavgrīvas ielā. Blakus, Bankovska laikā, bija tikko uzspridzināts bankas automāts. Izkārtnes nav. Kas parāda, kur iet? Cilvēki. Rinda. Nepastarpināta sociāla informācija, nevis reklāma. Tā ir sena un uzticama navigācijas sistēma, kas darbojas pirms jebkādas digitālās rekomendācijas un pēc tās.
Šeit ir tas, kas digitālajā kultūrā šobrīd interesē visvairāk: kas notiek, kad platforma neeksistē? Gvatar, pēc pieejamās informācijas, uztur Facebook lapu ar adresi facebook.com/Gvatar/, taču tā nav atklājamības infrastruktūra, ko parasti saprot ar “klātbūtni internetā”. Algoritmiskā ieteikumu sistēma darbojas uz datu masu, iesaistīšanās rādītājiem, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, maksātspējas. Mazs uzņēmums bez logotipa, bez ēdienkartes vietnes, bez Google Maps fotogrāfiju uzkrājuma, bez apmaksātas popularizēšanas, statistiski būtu neredzams. Tomēr kebabnīca ir pilna. Ārzemju viesis, ko Bankovskis citē, raksta: “Lai arī šai vietai nav pati labākā novietne, tur ir labākais kebabs pilsētā.”
Novietne kā problēma. Tā ir pareizā kategorija, tikai jāaplūko no otras puses. “Slikta novietne” no ieteikumu algoritma perspektīvas nozīmē: tālu no centra, mazs apvidus ar ierobežotu meklēšanas apjomu, zema peļņas maržas spēja no piegādes pakalpojumiem. No pastāvīgo klientu perspektīvas tā nozīmē pilnīgi ko citu: vieta, ko neatrod nejauši garāmgājēji, vieta, kurp brauc ar nolūku, vieta, kas atfiltrē to, kam patiesībā nav svarīgi uz turieni nokļūt.
Šāda atfiltrēšana rada kvalitātes signālu, ko nevar nopirkt.
Digitālajā kultūrā šobrīd notiek liela pārrunas par “atklāstāmību”: kā cilvēki atrod labas lietas? Algoritmi sola optimizēt šo procesu. Taču algoritms optimizē, ņemot vērā pieejamos datus, un pieejamie dati ir agrākās izvēles, popularitāte, iesaistīšanās. Tas nozīmē, ka sistēma ar struktūrālu pārmērību atbalsta to, kas jau ir atklāts, un strukturāli kavē to, kas vēl nav. Gvatar gadījums parāda, ka paralēli algoritmiskajai atklāstāmībai pastāv cits tīkls, daudz vecāks: mutisks ieteikums, fiziska rinda kā sociāls signāls, gatavība braukt uz Bolderāju, ja kāds zinātājs saka, ka ir vērts.
Šo otro tīklu digitālā kultūra pēc tam racionalizē. Rinda pie Gvatar nokļūst Instagram. Atsauksme parādās Tripadvisor. Facebook lapa iegūst sekotājus. Taču sākotnējais nopelns pieder nevis platformai, bet gan fiziskai pieredzei un cilvēkam, kurš to nodeva tālāk mutiski. Platforma ir dokumentācija, nevis atklājums.
Bankovskis piemin vienu detaļu, kura, manuprāt, ir svarīgāka par pārējo: “Pasūtījumu pieņemot, saimnieks uz čeka uzraksta numuriņu, kas pasūtījuma saņemšanas brīdī tiek skaļi izsaukts, tā, ka tas dzirdams arī ārā gaidošajiem.” Numuriņš, ko sauc skaļā balsī, lai arī tie ārā to dzird. Tā ir elementāra informācijas izplatīšana, pilnīgi analogo. Bet tajā pašā laikā tā ir arī sabiedriskuma forma: gaidītāji ārā zina, cik ātri rinda virzās. Viņi ir informēti bez viedtālruņa, bez lietotnes, bez paziņojuma. Viņi ir informēti tāpēc, ka atrodas turpat.
Mēs daudz runājam par to, ko digitālā vide pievieno, un daudz mazāk par to, ko tā aizstāj ar sliktākiem ekvivalentiem. Jebkura pārtikas piegādes platforma piedāvā “reāllaika” pasūtījuma izsekošanu: sīksta animācija ar kursora simbolu, kas brauc pa karti, un paziņojums par katru posmu. Tas aizstāj to, ko Gvatar piedāvā ar vienu saucienu: precīzu, sabiedrisku, acumirklīgu.
Maize, ko cep uz vietas, hačapuri ar pašdarinātu sieru, ēdienkarte, kurā nav alkatības pazīmju. Bankovskis šo apraksta kā tikumu, un viņam ir taisnība. Bet tas ir arī modelis. Sistēma ar lielu izvēli bieži samazina iespēju precīzi izvēlēties, jo izvēles slogs nomāc spriedumu. Šaura ēdienkarte, kas izstrādāta ar rūpību, nodod ziņu: šeit kāds zina, ko dara, un nelasa tirgus izpētes ziņojumus par to, kas patlaban “trend”.
Rīgā patlaban ir daudz sarunu par pilsētas degradāciju, par tukšajiem veikaliem centra ielās, par lielajiem zīmoliem, kas apēd mazos. Gvatar gadījums neiederās šajā bēdīgajā ainā. Tas atrodas nomalē, bez izkārtnes, ar rindas sistēmu, ko nevar optimizēt, un ar produktu, kura kvalitāte ir tā vienīgā reklāma. Tas ir uzņēmējdarbības modelis, kam algoritms palīdz, taču kuru nevar aizstāt.
Starp citu, uzspridzinātais bankomāts ir visai precīzs orientieris. Bankomātu uzspridzina, lai tiktu pie skaidras naudas. Skaidra nauda ir bezseklu. Arī Gvatar darbojas ārpus vairākām izsekošanas sistēmām. Tas ir sakritība. Taču par sakritībām, kas pārkārtojas nozīmīgā attēlā, ir ko pateikt arī bez moralitātes secinājuma.