Par vārdu, kuram nav īstās vietas
Ilmārs Šlāpins reiz uzrakstīja par vārdu “medijs” tā, it kā tas būtu tikai ortogrāfijas jautājums. Īsais “e” vai garais “ē”, latīniskā etimoloģija vai angļu aizguvums, žurnālistu sarunvaloda vai tiesisks termins. Taču zem šī šķietami tehniskā jautājuma slēpjas kaut kas cits: neviens no mūsdienu komunikācijas valodas centrālajiem vārdiem nav tik precīzi atklājis savu pašattiecību ar patiesību kā šis. “Medijs” ir vārds par vidukli, un tas zina, ko dara.
Latīniskais *medius* nozīmē vidējs, viduvējs, ne šāds ne tāds. Šlāpins to piemin, taču neapstājas pie šī fakta ilgi. Man šķiet, ka vajadzētu apstāties.
Mūsdienu medijs kā institūcija ir tieši tas, ko etimoloģija sola: kas atrodas vidū. Starp notikumu un tā uztveri. Starp valsti un pilsoni. Starp avotu un lasītāju. Šī viduspozīcija sākotnēji tika interpretēta kā neitralitāte, objektivitāte, spogulis. Taču vidus nav neitralitāte. Vidus ir pozīcija. Kas atrodas starp diviem punktiem, nepārraidīja no viena punkta uz otru, tas pats ir trešais punkts.
Latīniskajai formulai *in medium* bija nozīme “ļaužu vidū”, publiskot, darīt redzamu. Šlāpins šo piemin, un tas ir precīzi. Taču “ļaužu vidū” nav tas pats kas “sabiedrībai”. Ļaudis kā klātesošā masa, kurai tiek nodots ziņojums, atšķiras no pilsoņiem kā aktīviem interpretācijas dalībniekiem. Pirmie saņem. Otrie atbild. Medijs kā institūcija mūsdienu izpratnē ir veidots pirmajam modelim, lai gan tā leģitimitāte ir atkarīga no otrā.
Okultajā tradīcijā “medijs” ir tas, caur kuru runā gari. Šis nav primitīvs salīdzinājums. Tas ir precīzs: medijs ir tas, kuram ir jābūt caurspīdīgam, caur kuru it kā runā kaut kas cits, kaut kas lielāks, realitāte, patiesība, faktiskais notikums. Taču caurspīdīgums nekad nav absolūts. Starpnieks, kurš sevi uzskata par caurspīdīgu, ir bīstamākais starpnieks, jo tas neapzinās savu deformējošo lomu.
Šī atziņa nav jauna. Marsels Makluens par to rakstīja 1964. gadā (*Understanding Media*), formulējot ideju, kas kopš tā laika ir bijusi vai nu triumfējoši atkārtota, vai noraidīta kā žurnālistikas apmelošana: vide ir ziņojums, nevis tikai ziņas nesējs. Latviešu valodā tas iegūst papildu niansi, kuru Šlāpins nepiemin: “masu mediji” ir savienojums, kurā “*masu*” netiek saprasts kā precizējums, bet gan kā paklausīga pielikšana. Kā Šlāpins pareizi ievēro, tiklīdz vārds “medijs” tiek lietots konkrētāk (mediju magnāts, mediju bizness), “masas” pazūd. Tās ir nepieciešamas tikai tad, kad vārds pats par sevi šķiet nepilnīgs.
Šeit ir kaut kas atklājošs. “Masu medijs” kā pleonasms. Medijs definīcijā jau nozīmē publisko, ļaužu vidū esošo. Pielikums “masu” nepiebilst informāciju, tas rada ilūziju par apjoma nozīmīgumu, par to, ka mēro pēc skalas. Liels medijs ir tas, ko lasa daudzi. Taču lielums pats par sevi nav leģitimitātes avots, lai gan mūsdienu mediju tirgus to tā uztver.
Šlāpins piemin reklāmas darbinieku žargonu: viņiem “medijs” ir jebkurš komunikācijas līdzeklis, kurā ievietot reklāmu, arī ielu stabi un apģērbs. Šī definīcija, lai cik ciniska šķiet, ir precīzāka par oficiālo. Reklāmas nozare nesagaida, ka medijs pārstāvētu patiesību. Tā sagaida tikai pārraidīšanu. Šādi saprotot, medijs ir virsma, uz kuras kaut ko uzdrukāt.
Latviešu ortogrāfiskā neskaidrība, kuru Šlāpins apraksta ar laipnu ironiju, tātad nav tikai gramatikas jautājums. Tā ir zīme plašākai neskaidrībai: ko sagaidām no institūcijas, kurai esam devuši šo vārdu? Vai tā ir vidus pozīcija (neitrāla, tehniski precīza), vai publiskošanas akts (in medium, padarīt redzamu), vai gara mēle starp divām pasaulēm, vai virsma reklāmai? Latvieši, rakstot “mēdijs” ar garo ē, nav kļūdījušies patvaļīgi. Garais patskanis ievieš pauzi, neizlēmību, kas vārda etimoloģijai piestāv.
Precīzāks latviskais ekvivalents “saziņas līdzekļi” izslēdz šo neskaidrību, un Šlāpins pareizi norāda, ka tas arī sašaurina interpretāciju. Saziņas līdzeklis ir instruments. Medijs ir kaut kas starp instrumentu un institūciju, starp tehnisku kanālu un interpretācijas autoritāti. Tieši šajā starplaukumā mūsdienu demokrātijās notiek visvairāk strīdu: cik daudz interpretācijas ir tiesīgs uzņemties tas, kura uzdevums ir tikai pārraidīt?
Okluzīvais latīņu vidus atgādina arī medicīnas terminus: *linea mediana*, vidus līnija, *corpus callosum*, tas, kas savieno galvas smadzeņu puslodes. Savienojums, nevis pats saturs. Kas notiek, kad savienojums sāk domāt, ka ir saturs?
*Amici medii* Ciceronam bija bezpartejiskas draudzības. Šodien bezpartejiskums kā ideāls medijiem tiek solīts, retāk praktiski sasniedzams. Tā ir visu šīs institūcijas pretrunīguma sakne: vidus pozīcija sola neitralitāti, taču izvēle, ko pārraidīt un ko neievietot, ir lēmumi. Katrs lēmums ir pozīcija.
Šlāpins rakstīja par vārdu. Vārds joprojām gaida, lai kāds uzrakstītu par institūciju, kuru tas apzīmē.