Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dino Rizi
Vieglā dzīve, 1962
Il Sorpasso, Dino Risi
Nesen režisors Aiks Karapetjans centās mani pārliecināt, ka Rizi komēdijas ir pat gudrākas par Fellīni komēdijām. Patiešām, abiem režisoriem ir sava veida sacensība, un viņu ekranizēto bezbēdīgo dzīvi vairāk vai mazāk pārņēmusi nolemtība. Filmā “Vieglā dzīve” daudz ko pasaka jau tās nosaukums. Itālija 60. gados dzīvo pēc il miracolo economico likumiem, radot iespaidu, ka nav nekādu robežu – jo sevišķi tādam atraktīvam un bezkaunīgam tipam kā Vitorio Gasmana atveidotajam Bruno, kurš kādā karstā brīvdienu rītā savā sporta kabrioletā nesas pa iztukšoto Romu, lai atrastu kompāniju kārtējai uzdzīvei. Netīšām par tādu kompāniju kļūst pavisam pareizais un likumpaklausīgais students Roberto (Žans Luijs Trentiņāns), ļaujoties Bruno inscenētajam neprātīgajam divu dienu braucienam, kas turpinās līdz pat Neapolei, Kampānijas kalniem un Amalfi pludmalei. Šī “vieglā dzīve” tiek nodzīvota ātri un apraujas traģiski. Izdzīvo tas, kura vietu starp pārējiem nosaka nevis talants un gudrība, bet pārspīlēta aktivitāte un bezkaunība. Sanāk tāda apgriezta fabula, jo tā it kā liek saprast, ka jārīkojas nevis nosvērti un pārdomāti, bet gan nepareizi un sevi neiegrožojot, paturot prātā, ka viss tāpat beigsies slikti.