Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džeks Kleitons
Nevainīgie, 1961
Jack Clayton, The Innocents
Henrija Džeimsa garā stāsta “Skrūves pagrieziens” daudznozīmība Kleitona kino versijā ir saglabāta ar izcilu uzmanību. Gidensas jaunkundze ir divu bērnu – Floras un Mailza – guvernante muižā, kura šķiet pilnīgi noslēgta no ārpasaules. Kādu dienu Gidensu sāk vajāt mirušo kalpu Kvinta un Džeselas spoki. Nav saprotams, vai tie ir tikai Gidensas psihes fantomi vai tos redz arī abi bērni, un visi ir ļaunuma samaitāti. Tomēr zīmīgi, ka tuvplānā jaunā guvernante redz vienīgi Kvintu, bet Džesela lielākoties pavīd vien tālumā. Kvints ir arī pirmais, ko viņa ierauga uz torņa. Uzskrējusi augšā, viņa sastop tikai Mailzu ar viņa baltajiem baložiem. Citā ainā kadru pārklājumā redzam gulošās Gidensas profilu un Kvintu tornī – nu varam pieņemt, ka viņa tēls apzīmē jaunās sievietes neīstenoto kaisli. Kad Mailzs ņirdzīgi uzlūko sievieti, viņam aiz muguras logā redzama arī ļaunā smīnā saviebtā Kvinta seja; vairākas reizes atkārtojas kadrs, kad Gidensa, šausmu mocīta, stāv skulptūru ieskautā zālienā: skaidrs, ka viņa ir savas apspiestās iekāres gūstekne. Bet iespējams arī, ka šis kadrs izsaka Gidensas nespēju atklāt noslēpumu, kas bērnus piesaista mirušajiem kalpiem. Tāpat kā Džeimsa stāsts, arī filma noslēpumus neatklāj, jo mūsu vēlmes mēdz būt tik neizskaidrojamas, ka bailes no tām padara mūs par vientulības gūstekņiem.