Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
20. gadsimta 90.gadu juku laikos brūkošās PSRS teritorijā dzima ne viena vien fantāziju kutinoša urbānā leģenda, un, protams, kā jau šim žanram piedien, teicējs allaž dievojās, ka notikušo uzzinājis bezmaz vai no paša aculiecinieka un vispār– tas atgadījies kaut kur tepat netālu, teiksim, Rīgas Centrāltirgū vai tolaik populārajā rūpniecības preču tirgū Sporta pils ēkā. Vārdu sakot, bijis tā – kāds labticīgi iegādājies ādas jaku (ādas jakas tolaik no padomju kinorežisoru garderobes neatņemamas sastāvdaļas jau bija pārvērtušās par nozīmīgu statusa simbolu arī citos sabiedrības slāņos), pēc kāda laika jakai atirusi odere, un īpašnieks ieraudzījis, ka uz ādas zem oderes ir tetovējums.
Ja neņem vērā vēl tos dažus visai nožēlojamos tetovējumu paraugus, ko reizēm gadās sastapt ierāmētus muzejos, pārsvarā šīs mākslinieciskās izpausmes cilvēki gan paņem līdzi sev kapā. ASV dibināta bezpeļņas organizācija Nacionālā ādas mākslas saglabāšanas asociācija ir apņēmības pilna šo kārtību mainīt un piedāvāt tetovējumu īpašniekiem (nēsātājiem?) sava ķermeņa rotu saglabāt arī pēc nāves un nodot mantojumā mīlošajiem pakaļpalicējiem. Ar visu gabaliņu ādas, protams. Kā minēts asociācijas mājaslapā publicētajā tetovējumu saglabātāju manifestā, jums vienkārši jābūt “darītājam, nevis runātājam”.