Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džūkstes teikas un nostāsti
Sastādījis un komentējis Guntis Pakalns
Rīga: Zinātne, 2010
Trīs gadsimtu stāsti vienā grāmatā, kuru var sākt lasīt no jebkuras vietas. Es sāku no trešās daļas, un nevis tādēļ, ka mani mazāk interesētu Anša Lerha-Puškaiša vākums 19. gadsimta beigās un 1937. gadā pierakstītie nostāsti, bet tādēļ, ka meklēju pēc apstiprinājuma Gunta Pakalna skaidri deklarētajam uzskatam: “atšķirībā no A. Lerha-Puškaiša es uzskatu, ka folklora “neizmirst”, bet mainās un turpina dzīvot mūsdienu pasaulē”. Manā uztverē tas ir vispirms jautājums par formu, ne tikai par mūsdienu stāstu atbilstību mainīgajiem zinātniskajiem priekšstatiem par pasaku, teiku un citu folkloras tekstu tipiem, bet visvairāk par to, vai pati cilvēku dzīve meklē sev formu, kurā tikt nodzīvotai, un kas īsti dzīvei šo formu dod. Es sliecos domāt, ka tiešām to dod tradīcija, bez kuras cilvēks ir ķīmija un fizioloģija šeit un tagad, tāds “nekas sevī”. Šādā nozīmē stāsts ir dzīves jēga, un folklora ir valoda, kurā stāstīt savu stāstu. Citiem vārdiem sakot, es divtūkstošajos gados pierakstītajos džūkstenieku stāstos centos sajust, kā tie meklē savas dzīves vieliskumam un konkrētībai šo tradīcijas valodu. Ar pirkstu parādīt es to nevaru, bet, jā, tomēr paliek sajūta, ka dzīve meklē pēc vārda, kas bijis sākumā. Bet kāda dzīve! Viena no nedaudzām man zināmām grāmatām, kur kara un padomju laiki parādās ar visām iekšām un no tām nākošo skaistumu.