Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eduards Anderss
Latviešu vidū holokausta laikā
Rīga: Jumava, 2011
“Man nekad nelika manīt, ka es būtu otrās šķiras pilsonis, tieši otrādi. Viņi skaidri apliecināja, ka nacistu rasistiskās doktrīnas viņiem nav pieņemamas. Tomēr no meitenēm es centos izvairīties. Ja kāda atklātu, ka esmu apgraizīts, viņa mani varētu nogādāt uz Šķēdi.” Šajā dzīves posmā – pēc tam, kad liepājnieka Eduarda Andersa (Alperoviča) tēvs un citi tuvinieki bija nogalināti (ne bez latviešu uzcītīgas iesaistīšanās), bet māte, brālis un viņš pats, izglābti, melojot, ka māte nav ebrejiete (ne bez latviešu uzticama atbalsta), izveidojās sešpadsmitgadīgā Latvijas patriota, nākamā amerikāņu kosmosa ķīmijas profesora uzskati. Tos ar sarunām, grāmatām un mūziku ietekmēja vērmahta ierindnieks, Štutgartes arhitekts, antropozofs Fricis Millers, kas “negāja vairs pa trotuāru pēc tam, kad žīdiem to liedza lietot.” “Millers mani reiz pārsteidza, teikdams, ka pēc viņa domām, nebūtu nekāds posts, ja vācu nācija pēc kara beigtu pastāvēt”, ar to domājot nevis “cilvēku fizisku iznīcināšanu, bet gan vācu valsti.” “Viņa doma lika man saprast, ka individuāli cilvēki ir svarīgāki par valstīm, kā to ļoti ekstrēmā veidā reiz izteicis kāds anglis: “Ja man būtu jāizvēlas – nodot manu draugu vai manu valsti, es ceru, ka man būtu drosme nodot valsti.” Lai gan abas izvēles man ir pilnīgi pretīgas, tās nav tik sliktas kā akli lojālais: “My country, right or wrong.”” Andersa apbrīnojamais stāsts, viņa veikums Liepājas ebreju piemiņas saglabāšanā un vērtējums gan pagātnes, gan mūsdienu notikumiem ir cilvēciskas līdzsvarotības un eksakta domāšanas veida uzvara. Sava veida atpestīšana.