Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eduards Ļimonovs
Mirušo grāmata
Sanktpēterburga: Limbus Press, 2001
Pretīgi, taču grūti atrauties. Apmēram tā varētu raksturot Ļimonova lasīšanu, vienlaikus mēģinot taisnoties par muļķīgi pavadīto laiku. Bābels uz jautājumu, kāpēc viņš ejot ciemos pie padomju priekšniekiem, atbildēja, ka viņu interesē, pēc kā tur smird. Šmakovs, mirstot no AIDS, esot raudājis un centies draugus vēl skūpstīt; Brodskis vēl izsūtījumā esot nolēmis kļūt par nīgru večuku, saburzītu, izspūrušu un šizoīdu kā Einšteins un demonstratīvi vientuļu. Serbu “miesnieks” Arkans mīlējis dārgus ieročus, skaistumus, dzeršanas un ziedus. Ļimonovs savus aprakstāmos izraudzījis pēc vienas pazīmes – pēc viņu nedzīvuma, un viņš spārda tos ar kājām saskaņā ar paša definēto “pārcilvēcisko” principu: “Par mirušajiem jārunā slikti, citādi, nenosodot viņus, mēs netiksim skaidrībā ar dzīvajiem.” Taču krievu nacionālboļševika fašistiskais estētisms reizēm šķiet vienkārši mēģinājums apliecināt visiem un sev, pirmām kārtām, to, par ko jau sen māc šaubas: dīvaini, viņš vēl ir dzīvs.