Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kāds ir biznesā aizņemta cilvēka ēšanas režīms?
Visu laiku tas ir bijis kretīnisks. Absolūti! Jo — no rīta es parasti neēdu, dienā — neēdu, ja nu vienīgi ātrumā atradu kādu fast-food, bet pēc tam mājās ap desmitiem vakarā riktīgi pieēdos — tā, ka pakustēties nevarēju.
Ko ēdāt?
Toreiz man šausmīgi garšoja krējums un viskautkādas maizes... Kā no ledusskapja ārā, tā ātri visu notiesā. Tad bija tā, ka es atguļoties jutu, ka vēderā kaut kas klunkšķ, bet uz augšu kāpj šķidra masa. Svars arī sāka pieaugt.
Ko jūs darījāt, lai zaudētu svaru?
Pēdējos trīs mēnešos es atkal esmu kādus septiņus kilogramus svara nometis, bet noslēpums ir tāds — ja es gribu ēst, es pasūtu daudz daudz zaļumu, tomātus un gurķus etiķa mērcē, un tad: vai nu tīru zivi vai tīru gaļu.
Vienu brīdi visi Rīgas restorāni sāka spiest uz lielām porcijām, un likās, ka tas ir baigi forši, bet nupat Francijā es sapratu, ka īstenībā tas ir diezgan stulbi, ja man tajā porcijā iedod īstu kišmišu: tur ir kartupeļi, tur ir majonēze, tur ir kaut kāda gaļa, apcepta rupjmaizes rīvējumā — tas ir ārprāts.
Francijā, savukārt, es ieraudzīju, kur viņiem ir tā ēšanas kultūra — viņi sāk ar mazu, mazu, mazu starterīti, pēc tam ir, piemēram, jēra gaļa un atsevišķi — trīs svaigi novārīti kartupeļi vai sparģeļi un nekādas mērces! Ko tas nozīmē? Viņi man liek izkustināt visas garšas kārpiņas, bet dara to ar īsiem, precīziem sitieniem.
Šķiet, jums nemaz nav tik daudz laika, lai varētu tik pareizi ēst?
Pilnīgi pareizi, jo pareizi ēst, pirmkārt, ir ļoti ilgi un ļoti dārgi. Teiksim, saldais — cik garšīgi, ja var atļauties paņemt ananasa gabaliņu, kam iekšā ķirši un vēl kaut kas cits absolūti veselīgs — bet tas maksā dārgi. Man nav laika, bet mājās ēst gatavot mums palīdz saimniece — viņa gatavo tīras lietas. Arī lejā darba kafejnīcā Elijas ielā viņi ir pieraduši... nu, ne jau pie manis, bet, kad es eju tur ēst kopā ar draugiem vai kolēģiem, tad viņas liek daudz, daudz, daudz salātu, bez kādām mērcēm, un atsevišķi izcep langeta vai zivs gabalu. Viņas saka: “Jums tas speciālais!”
Kad jūs pirmo reizi šogad ēdāt zemenes?
Jūnija beigās, jo ārzemju zemenes ir viens ūdens — es ēdu tikai vietējās. Man ir viens draugs, kurš piegādā un kuram es uzticos. Jo, redziet, kas par štruntiem — ārzemēs ir cilvēki, kuri ir ļoti, ļoti bagāti, kuri pat savas cūkas audzē, nerunājot nemaz par zemenēm...
Ernesto Preatoni!
To es esmu dzirdējis, un es uzskatu, ka tas, ko viņš dara, ir ļoti pareizi, jo savādāk iznāk tā, ka es saviem mīļajiem bērniņiem nopērku zemenes, bet nezinu, vai tās nav laistītas ar kanalizāciju, lai būtu tik skaistas, vai nav nitrāti likti klāt… Es gribēju teikt, ka katram vajadzētu atlasīt cilvēkus, kuriem tu uzticies saknē un no kuriem pērc gan kartupeļus ziemai, gan visu pārējo... Vispār man pašam tā nav, es tikai prātuļoju, bet industrializācija ir tik briesmīga, ka es gribētu redzēt veikalos ekoloģiski tīrus produktus, lai arī divreiz dārgākus. No tā paša Brega es sapratu, ka ēdiens ir tikpat kā benzīns mašīnai — arī kuņģī nevar samest vienalga ko un domāt, ka viss kārtībā.
Ko jūs ēdat ārzemēs — pierastus vai eksotiskus ēdienus?
Es neprasu steiku vai kaut ko tikpat kretīnisku, bet pajautāju: “Kas ir jūsu restorāna firmas ēdiens?” Francijā vienā hotelī sabijām septiņas dienas, un tad es tur visu ēdienkarti metodiski izpētīju. Vienreiz bija pārsteigums — atnes kaut ko baltu un iekšā kaut kas pilnīgi nesaprotams. Un tikai pēc tam es izdomāju — mīļais Dievs, tas taču ir stilba kauls — skaisti, skaisti nozāģēts, kurā iekšā smadzenes, un tas bija domāts tā — pie visa cita, kas tiek ēsts, no tā kaula pieēd klāt smadzenes. Šausmīgi treknas! Vispār, Francijā ir jāiet ēst kādā vecā šato — viņiem tagad pieņemts pilīs restorānus taisīt. Atšķirībā no jaunajiem rajoniem, tur grib pārsteigt ar savu eksotiku un kvalitāti.
Kur jūs vedat ciemos atbraukušos ārzemniekus?
Visus pie Ķirsona! Es viņiem atvainojos, ka būs nacionālā gaumē, bet tad, kad viņi iet iekšā, tad ir ekstāzē. Es pat domāju, ka Dzirnas var kļūt par vienu no Latvijas simboliem, pēc kura var spriest par to, cik Latvija ir attīstīta valsts, jo viņiem nekā tāda nav. Otrām kārtām, man tos viesus nemaz citur nav, kur aizvest, jo restorāni visā pasaulē ir gandrīz vai vienādi — viņi jau visu ir redzējuši, cita lieta — aizvest uz turieni, kur kaut kas pilnīgi traks notiek!
Pēdējais jautājums — ko jūs ēstu sava mūža pēdējā ēdienreizē?
Nu gan jums jautājumiņš, visiem pēdējais! Katrā ziņā — no ēšanas viedokļa es gribētu izbaudīt tīras garšas — jo baudu jau var atrast viskautkur — tajā, kā uzpīpē, kā paguļ, kaut vai — kā iztīra zobus pēc septiņu dienu ceļojuma. Ja runā par ēšanu, tad bauda man būtu tīrās lietās.