Nina Korhonena. „Anna – Amerikas vecmāmiņa” (sērija). Fotogrāfija.
Portrets no Nina Korhonenas sērijas „Anna Amerikan mummu” ir mazs, tumšs, intīms. Sieviete stāv ar muguru pret mums, pleci nedaudz saraušies, plaukstas saliektas tūtiņā aiz muguras ap krūštura aizdari. Tā ir kustība, ko es pazīstu no bērnības, rīta gaismas un virtuvē vārošās putras no tā laika, kad mana vecmamma vēl bija te.
Santa Remere savā iepriekšējā lasījumā precīzi nosaka šīs kustības intīmo spēku: tā ir gandrīz refleksīva, uz tausti pazīstama, piederīga tikai sieviešu telpai. Ārpus erotikas vai veļas reklāmas šādi ķermeņa žesti vizuālajā kultūrā parādās reti. Korhonena tos atgriež pilnā nopietnībā, bez ironijas, bez pakāpes distancē.
Tomēr es šo portretu gribu nolasīt nedaudz citādi. Remere uzsver mīlestību un apbrīnu, mazmeitai raksturīgo skatīšanos uz vecāmātes atbrīvošanos, un tas ir godīgs lasījums. Bet man uzmanību saista kas cits: āķīši. Četri āķīši trijās cilpiņu rindās, ko Anna nospraudē aiz muguras, bez skatīšanās, jau daudzus gadu desmitus. Ķermenis prot to, ko prāts vairs nevar aprakstīt. Šis ārpus redzes lauka noritošais žests ir ne tik daudz atbrīvošanās, cik pieredzēts pašapkalpošanās rituāls: ikdienas tehnika, ko ilgais dzīves laiks ir padarījis absolūtu.
1959. gadā Anna atstāja Somiju ar pāris simtiem dolāru kabatā un nekad neatgriezās. Floridas ziemas, Ņujorkas starpsezonas. Mūža pēdējos gados Korhonena to dokumentēja no tuva attāluma, ar mīlestību, kas pieļāva tuvumu bez ielaušanās. Miniatūras sērijas kadri veido ko tādu kā starppasauli, kur abas vēl var satikties, bet vecāmāte jau ir devusies tālāk, kaut kurp, ko mazmeita no savas vietas nevar sasniegt.
Aplūkojot šo sēriju kopā, atceros Sallijas Manes darbu no deviņdesmitajiem gadiem, kur arī tuvums izrādās vienlaikus mīlestība un pētīšana. Abi gadījumi izkristalizē to pašu: kamēr kāds dzīvo, mēs fotografējam viņu kā iespēju; pēc tam fotogrāfija kļūst par liecību. Korhonenas sērijā šīs divas lietas pastāv vienlaikus, un tas piešķir attēliem viņu neērtumu.
Remere noslēdz ar Tūves Jansones Mumuļa klusumu, un ir grūti labāk izvēlēties. Murmulis aizslēdz vārtus, ievīstoties zaļajā klusumā, un jūtas jaunāks nekā jebkad. Tas, ko Jansone saprot par klusumu, Korhonena saprot par gaismu. Floridas gaisma viņas kadros nav maldinošā saules gaisma, kas visu izdaiļo. Tā ir parastā, plakana pēcpusdienā, kas izkausē ēnas, atņem vecumam tā dramatismu un atstāj tīru klātbūtni.
Bet es negribu atstāt nepieminētu pašu žestu, vēlreiz. Plaukstas saliektas tūtiņā, āķīši vēl nav aizsprausti, un tas, ka šī kustība ir notikusi tūkstošiem rītu un notiks vēl daudz, padara šo vienu konkrēto kadru par ko savdabīgu: tas nav izņēmums, tas ir vidus. Korhonena fotografēja to, kas notiek starp, nevis to, kas notiek pirms vai pēc.
Fotogrāfijā bieži valda uzskats, ka labais kadrs ir tas, kas atgriež kādu brīdi mūžībā. Bet šis portrets dara ko citu. Tas atgādina, ka gandrīz viss nozīmīgais dzīvē notiek tā: vidū, ar muguru pret skatītāju, uz aklo trāpot cilpiņu rindās, kuras ķermenis jau sen zina no galvas.