Annas dienasgrāmata

Annas dienasgrāmata? Tiešām? Nevis Aijas?

Nē, tā nav kļūda. Īpaša tēlu grupa kristīgajā ikonogrāfijā ir “Anna trijatā” – pēc vācu zemēs pazīstamā nosaukuma Anna selbdritt. Šajā dievišķajā trīsvienībā ietilpst Jēzus vecmāmiņa ar meitu un mazdēlu – viduslaiku mākslā bieži attēlotiem kā diviem bērniem Annai uz ceļiem vai rokās. “Anna trijatā” šķiet smeļamies majestātisku spēku cilvēku ilgās pēc klēpja, kurā ikviens, pat Dievmāte un Dieva dēls, var atrast patvērumu un atbalstu. Tēlu konstelācijā uzsvars no Marijas liktenīgās izredzētības dramatisma ir pārnests uz sievietes gudrību un gādību.

Aijas Jurjānes darbu izstādes “Karalienes virtuves” kuratore Rasa Jansone viņu izceļ kā vienu no Latvijas laikmetīgajā glezniecībā “pirmajām māksliniecēm, kas nenostājās ar muguru pret savu dzimumu un pret sava dzimuma ikdienas dzīvi”, bet, tieši pretēji, par jaunrades centru un avotu izvēlējās savu ģimeni. Droši vien es nebūtu spējusi pietiekami novērtēt šī fokusa neparastību, jo Rozentālskolā, kur Aija gadu desmitiem strādāja par skolotāju un astoņdesmitajos mācījos vienā klasē ar viņas jaunāko meitu Ievu, mēs visi uzaugām un tikām audzināti, vērodami un attēlodami cits citu un savus tuviniekus. Vēlāk droši vien daudziem no mums šķita, ka to laiku vingrinājumu intimitāte ir “pieaugušo dzīvē” pamesta un zaudēta paradīze, par kuru šad tad atcerēties ar ilgošanos. Taču Aija no šī skatpunkta turpināja lūkoties pasaulē, uzsvērdama, ka “gleznas neizdomā, jo tās ir vizuāli tverta dienasgrāmata”. Līdz 2015. gada novembra beigām bija tīkami paļauties, ka tā droši vien pildīsies vēl ilgi, lai savās lapās un audeklos kādreiz, pēc mazbērnu pusaudzības un jaunības, iekļautu arī Jurjānu mazmazbērnu parādīšanos Berģu dārzā.

Ļoti gribējās, lai tā būtu, jo, kamēr vien Anna ir modrā un vērīgā nomodā, tikmēr uz brīdi drīkst aizsnausties gan skaisti garkājaina Marijas māsīca uz pieskatāmā Jēzus smilšu kastes malas, gan vectētiņš Joahims pie ziedu klusās dabas uzstādījuma, kurā īrisi pārvēršas tauriņos un viens no tiem izrādās bērnelis ar sarkanu krūzīti. Aijas darbi šķiet iemiesojam Annas redzīgumu, kādu viegli pazaudēt savā ziņā pārāk “mariocentriskajā” mūsdienu feministiskajā jaunradē un tās uztvērumā, ja karogota empātija kalpo par rīku, lai apkārtējā pasaulē galvenokārt meklētu savas pieredzes atbalsis.

Kad Aijas Jurjānes izstāde ir izstaigāta un pārdomāta, sekojot kuratoriālajam inscenējumam no vienas tematiskas “virtuves” uz nākamo, var gadīties, ka Anna paņems aiz rokas un parādīs kaut ko iepriekš nepamanītu. No mazas 1996. gada gleznas “Bērns un nogurusi aukle”, kas centrālajā telpā kā magnēts pievelk jaunus cilvēkus, viņa aizvedīs uz citu istabu un domīgi apstāsies netālu no tā paša izmēra un laika gleznas “Gleznotājs un bērns ar sarkano krūzīti”, līdz kāds atskārtīs, ka tas ir pirmā darba nošķirtais pāris vai viena un tā paša cikla daļa. Kamēr apmeklētājas un apmeklētāji iepriekš redzēto turpinās apspriest kā izteiksmīgu apstiprinājumu sievietes ikdienišķo rūpju eksistenciālajam skaudrumam, Anna klusām raudzīsies, lai Jēzus padzeras un neapgāž puķu vāzi, iekams Joahims pamodīsies, reizē priecādamās par krāslaukumu mozaīku. Pēc Rasas domām, Aija “gleznojusi tā, it kā būtu apzinājusies, ka līdz galam viņu sapratīs vienīgi kāds nākotnes skatītājs – mēs”. Vai spējam attaisnot šo intonatīvo uzsvērumu izstādes anotācijas noslēgumā? Visticamāk, ka īsti ne, taču to noteikti spēj Annas skatiens Aijas mākslā, jo tas katru padara svarīgu – arī savu šodienas skatītāju.