Ārpasaule maz skārusi

Tatjana Rozenšilde-Paulina, “Pavasaris (Mani ziedoņa putni)”, 1935. Zuzānu kolekcija. Jāņa Pipara foto

Konstantīna Visotska mākslas studijas pirmajā izstādē 1933. gada pavasarī rūdīti Rīgas kritiķi pieredzēja pārsteigumu, kura iespaids viņus izsita no ierastības nīgrā līdzsvara. “Tiešām brīnumbērns, kas pie turpmākās attīstības var izveidoties par jo spožu zvaigzni pie mākslas debesīm,” rakstīja Voldemārs Puķe. “Neapšaubāmais talants” bija tikko astoņpadsmitgadīgā, avīžu ziņās par sešpadsmitgadnieci nosauktā Tatjana Rozenšilde-Paulina. Citkārt nesaudzīgais Jūlijs Madernieks vēroja “svaigos noteiktu formu kopojumos” iezīmējamies “nākamās mākslinieces jūtīgos vaibstus”.

Glezna “Pavasaris” ar skatītājiem sastapās 1935. gada Lieldienās, mēnesī pēc autores 20. dzimšanas dienas. Toreiz, trešajā izstādē, “jaunais talants” saņēma pirmās kritiskās piezīmes, jo Jēkaba Strazdiņa skatījumā Rozenšildes-Paulinas fantastiskajām kompozīcijām nebija nekā kopīga ar “ar tagadējo laiku un nopietnu mākslu”. Viegli iztēloties Strazdiņa sīkstos līdumniekus gandrīz nicīgi nolūkojamies uz liego ziedoņa iemiesojumu trauslas un domīgas jaunavas tēlā, kas 30. gadu realitātē varēja šķist ieradies no neoromantiska jūgendstila un simbolisma laikmeta, vēl senāku atskaņu pavadīts.

Stārķi, bezdelīgas... Gandrīz 60 gadus vēlāk profesore Tatjana Kačalova senās mākslas vēstures lekcijās visvairāk atgādināja tieši putnu, kas lidojumā pāri gadsimtiem nolaidies diaprojektora vārajā gaismā uz auditorijas galda malas. Šķita, ka jāuzmanās, lai to neaizbiedētu ar nevērību, paviršību un muļķību. Vēl bija tālu līdz 2017. gadam, kad viņas jaunības spārnotie viesi “nākamās mākslinieces jūtīgos vaibstus” negaidīti atsedza galerijas Jēkabs izsolē. Taču tagad atskāršu, ka putns domās par profesori un uz lekciju pierakstu malām bija ieradies no mākslas vēstures studenšu frankomānijas poētiskā pamatteksta.

Kad Žaks Prevērs 40. gadu Francijā uzrakstīja “Kā uzgleznot putna portretu”, kādreizējais Visotska skolas brīnumbērns jau audzināja četras meitas un pēckara Rīgā studēja mākslas vēsturi. Laikrakstā Советская молодёжь tolaik bija pārmests, ka studente Kačalova referātā par impresionismu un ekspresionismu nav devusi “marksistiski pareizu vērtējumu buržuāzisko Rietumu pagrimušās mākslas pārstāvju formālistiskajām tendencēm”. 2018. gadā nožēloju, ka feministiskajā biogrāfisko pasaku grāmatā “Mūsējās” vēstīts par Ždanoku, nevis par to Tatjanu, kuras dzīvē bija arī glezniecības studiju epizode pirmskara Parīzē, cīņa par daudzbērnu ģimenes izdzīvošanu izsūtījumā un visu māksliniecisko talantu pārvēršana par meistarīgi izmantotu klusas robežpārkāpējas ekipējumu mākslas vēstures izzināšanai dzelzs priekškara sašķeltajā pasaulē. Tomēr tad pretēji Prevēra norādījumam “izdzēst režģus citu pēc cita” autorēm būtu vajadzējis atstāt šo putnu cēla mērķa propagandas nebrīvē, kur tas dauzītu spārnus, līdz izdotos izbēgt, vai arī kļūtu neredzams. Kad Ingrīda Burāne gadsimtu mijā profesori Kačalovu skubināja dalīties atmiņās par visu to, par ko “taču neviens neko nezina”, atbilde bija nepielūdzami noraidoša: “Nē!!! Nekādā ziņā. Jā, neko nezina. Bet es arī neko nezinu.” Jo viņa vienmēr dzīvojot sevī kā cilvēks, kuru “ārpasaule maz skārusi”. Tā nebija tikai viltīga izvairīšanās: mūsu mākslas vēstures vecmāmiņai patiešām piederēja kāda ārpasaules spozmes un kņadas neskarta valstība, kurā Tatjana Rozenšilde-Paulina jau meitenes gados bija sagatavojusies gleznot putnu portretus. Nekustīgi paslēpušies aiz koka, tur Puškins un Prevērs kopā ar viņas pētījumu galveno varoni Purvīti joprojām vēro zaru ēnas uz aukles kapa un gaida putnu – “gleznas izdošanās nav atkarīga, vai atlidos agrāk vai vēlāk”.